Summarize

Ar šo sarunu mēs uzsākam interviju ciklu ar aktīviem mākslas tirgus dalībniekiem Baltijas reģionā un ārpus tā. Eksperti dalās ar savu pieredzi un skatījumu, apraksta mūsdienu tendences vietējā un globālajā līmenī, stāsta par savu profesionālo izaugsmi, tirgus īpatnībām, gadījumiem no savas prakses. Ceram, ka šī informācija palīdzēs Jums, lasītājiem, labāk izprast šo aizraujošo, bet īpatnējo tirgu, un saprast, kas un kā šobrīd investē mākslā vai kā var uzsākt veidot savu kolekciju.

Sarunu vadīja ArtLaw.club dibinātāja Irina Oļevska.

 

- Birkenfelds ir viena no vecākajām mākslas galerijām Latvijā. Pastāstiet par Jūsu vēsturi!

Šajā biznesā ienācu pateicoties saviem vecākiem. Biju jauns, tikko dibinājis ģimeni un meklēju savu vietu dzīvē.  Mana mamma ir teātra un mākslas zinātniece Dzintra Andrušaite un tēvs mākslinieks Juris Zvirbulis. Jau no agras bērnības biju iepazinies ar mākslinieka darbnīcas vidi - vietu kurā top mākslas darbi, kurā virmo krāsu, laku un terpentīna smarža. Kopā ar tēvu zīmēju, akvarelēju, iemācijos apvilkt ar audeklu rāmjus, tiku vadāts pa izstādēm, muzejiem, citu mākslinieku darbnīcām. Vasaras un rudeņus pavadīju kopā ar Latvijas pazīstamāko mākslinieku ģimenēm, tagad jau leģendārajos un zudušajos tā sauktajos “radošajos namos” - Dzintaros, Murjāņos un Zvārtavā. Mani tā laika rotaļu biedri bija daudzi šodien pazīstami mākslinieki. Neviena grāmata vai mākslas studijas nevarēs iedot tādu materiālu, kādu es ieguvu jau līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Tāpat nevar aizstāt personīgu tikšanos ar tādiem māksliniekiem kā Rudolfs Pinnis, Džemma Skulme, Herberts Siliņš, Maija Tabaka, Indulis Zariņš, Vija Maldupe, Juris Baklāns, Georgs Barkāns, Henrijs Klēbahs, Auseklis Baušķenieks un daudzi citi.  20. gs. 90 tie gadu sākums bija lielo pārmaiņu un iespēju laiks. Tāda iespēja radās 1993. gadā. Pirmā galerija saucās Noktirne, kas sākotnēji atradās slavenajā “Vāgnera zālē”, Vāgnera ielā, bet no 1994. gada pārcēlāmies un plašākām telpām Lielajā ģildē. Galerijas nosaukumu mainīju 2004/ 2005. gadā, kad galerija Birkenfelds uzsāka regulāru mākslas izsoļu organizēšanu. 2018. gadā saņēmu piedāvājumu pārcelties uz slaveno Vecrīgas viesnīcu Hotel Roma.  

- Jau ilgu laiku Jūs taisāt online izsoles. Pastāstiet, kā Latvijas auditorija uztver šādas tehnoloģiskās iespējas?

Pirms 20 gadiem lasīju žurnālu ArtNews, kurā mākslas nozares speciālisti visai uzmanīgi izteicās par interneta lomu mākslas pārdošanā. Šodien, tāds raksts vai diskusija liksies naiva. Internets ir pieejams visur un iespēja iegādāties patēriņa preces internetā ātri pieradināja cilvēku pirkt arī mākslas darbus. Ja realitāte ir tāda, ka šodienas aizņemtības dēļ klātienē galeriju apmeklē daži desmiti skatītāju, tad galerijas mājas lapu apmeklē vairāki tūkstoši interneta lietotāju. Latvijas auditorija ir gatava pirkt internetā un viņa to arī aktīvi dara. Piedaloties interneta izsolē jūs saglabājat savu anonimitāti un notikumu gaitu neiespaido ne izsoles vadītājs, ne citi izsoles dalībnieki. Ja kaut ko nenopērkat, tad atšķirībā no dalības klātienē, nav neērtā sajūta, ka esi publiski “padevies” cita solītāja priekšā. Solīt internetā ir viegli, ja ir elementāras datorprasmes . Vispār iesaku palasīt rakstu no https://www.birkenfelds.lv/lv/jaunumi/pirkt-makslu-interneta

- Šī publika ir konservatīvā vai arī gatava izmaiņām, jaunajām iespējām?

Lielākā daļa klientu ir pieraduši pie tehnoloģijām. Protams ir cilvēki, kuri ir konservatīvi, bet viņi labprāt deleģē vai nodod savas pilnvaras galerijai vai saviem draugiem un tuviniekiem. Es domāju, ka vēl jāstrādā pie tā, lai maksimāli vienkāršotu dalību izsolēs.

- Vai jaunās tehnoloģijas citādi ietekmē Jūsu darbību?

Jaunās tehnoloģijas ir mūsu šodiena un nākotne. Galerijas mājas lapa, norēķini, saziņas platformas, sociālie tīkli, viss ir tehnoloģijas. Viss jau ir atīstījies tik tālu, ka galerijām jau vairs nav jāatrodās ēku pirmajos stāvos, tām pat nevajag telpu, bet tikai mājas lapu. Arī izstādes var rīkot dažādās, īpaši pielāgotās vietās.  Būtībā tāpēs es arī pārcēlos uz jaunajām telpām un ceturto stāvu. Vispār internets un mārketings izkonkurē nekustamo īpašumu.

- Vai izmantojat/esat saskaries ar blokķēdes iespējām mākslas tirgū?

Blokķēdes principi der darbojoties plašā, starptautiskā, finansiāli, juridiski, loģistiski sasaistītā tirgū. Vismaz tā es to saprotu.  Tikko būs šādi priekšnoteikumi, tā es tajā piedalīšos. Pagaidām visi procesi rit tradicionāli, bet rūpīgi sekojam mākslas tirgus novitātēm.  Mēs esam mazs, lokāls tirgus un izstāžu apmaiņas projekti vai atsevišķu mākslinieku darbībai ārpus Latvijas, pagaidām ir vēl maza ietekme uz vietējo mākslas tirgu. 

- Kāds ir parastā Latvijas kolekcionāra tēls? Vai tas ir turīgs cilvēks, vidēji vecumā 40+, vai iegādāties mākslas darbu mēdz arī mileniāļi?

Kaut arī liekās, ka lielie mākslas kolekcionāri jau sen ir ieguvuši savā krājumā visu ko vēlējušies, viņi nepārtraukti turpina uzturēt tirgū nepieciešamo ažiotāžu. Tieši viņi satricina tirgu ar nopietniem pirkumiem izsolēs, rīko izstādes, izdod grāmatas par māksliniekiem utt. Taču regulāru mākslas pārdošanu nevar uzturēt cerot tikai uz kolekcionāriem.  Man ir prieks sastapt cilvēkus, kuri samērā regulāri pērk mākslas darbus, jo viņiem vienkārši patīk māksla, konkrēti autori vai tematika. Viņi dekorē savu dzīves vai darba telpu un lepojās ar to ko dara. Tā ir ļoti īpaša sajūta, kad tev pieder oriģināls mākslas darbs, kas ir daļiņa no kāda mākslinieka dzīves.

Vispār regulāra interese par kaut ko, rada arī zināmu atkarību – labu atkarību. Taču pēdējos pāris gados notiek pāaudžu maiņa un patiešām vairāk parādās klienti 30 gadnieki - mileniāļi. Tie nebūt nav tādi, kurus var saukt par turīgiem vai nodrošinātiem. Viņu dzīvē naudas daudzumam nav izšķirošā nozīme. Viņiem pieder tas, par ko iepriekšējās paaudzes varēja tikai sapņot – vairāk iespējas. Viņi ir pasaules, sajūtu, iespaidu kolekcionāri. Viņi drīzāk teiktu tā:  “Man dzīvei pietiek un varu nedaudz atlicināt mākslai.“  Daudzi no viņiem nopelna naudu ievērojami atšķirīgāk kā to darīja viņu vecāki. Viņu bagātība ir zināšanas, vieni vada un māca cilvēkus, citi rada tehnoloģijas vai unikālus pakalpojumus utt. Katrā ziņā viņu gaume ir pilnīgi atšķirīga salīdzinot ar viņu vecākiem. Bet ir arī sliktā ziņa – šai paaudzei daudzi klasiķu vārdi vairs neko nenozīmē. Mana pieredze rāda, ka daļa no viņiem sajūsminās par labu grafiti Parīzē, ielu mākslinieka zīmējumiem Barselonā, labprāt pērk darbus studentu tirdziņā Jarmarkā, bet otrie dara to pašu ko pirmie, bet papildus vēl pērk krāsainos klasiķu Herberta Siliņa, Kurta Fridrihsona, Jura Zvirbuļa darbus un Ulvja Alberta fotogrāfijas.

     

Attēli (ar lapnu atļauju no galerijas un izsoļu nama Birkenfelds):

Juris Zvirbulis (1944) "Priekšpilsēta", 2009., audekls/eļļa, 80x120cm

Kurts Fridrihsons (1911-1991)"Nami", akvarelis, 42x29 cm

Ulvis Alberts: Marilyn Monroe Loook a Like. Hard Rock Cafe. LA Slum Down Town. 1982 

Herberts Siliņš (1926-2001) "Ābeles zied" 1991. g., audekls/eļļa, 125x125 cm

Prognozēju, ka jaunā pircēju pāaudze tuvākajos gados ievērojami mainīs mākslas tirgus piedāvājumu un arī cenas. Vairs jau nav jābrīnās, ka  “mākslas darbus” vai drīzāk mākslinieciskus dekorus piedāvā Ikea, Wallmart, Jysk, Deko. Viņi novērtē mākslas spēku, un tās dekoratīvo funkcionalitāti un uzrunāt klientu brīdī, kad tas sāk domāt par gultas vai pirmā mazā dzīvokļa iekārtojumu un piedāvā lētus risinājumus.  Šajā gadījumā mums tradicionālajam mākslas tirgum ir klāt nākuši lieli konkurenti.

- Vai pēdējā laikā ir vērojamās kādas izmaiņas kopējās tendencēs?

Mākslas darbu cenu līmenis Latvijā ļauj iegādāties mākslas darbu cilvēkam, kas saņem minimālo algu. Tas ir ar un bez ironijas. Tas nebija tik viegli iespējams vēl pirms 10 gadiem. Ir izsoles, kurās mākslinieku darbus piedāvā sākot pat ar 1 eiro. Un šo autoru darbi ir muzeju kolekcijās. Šie mākslinieki ir atstājuši pamanāmu ieguldījumu Latvijas mākslas vēsturē. Protams, ka 1 eiro izsolē var arī “uzkāpt” līdz 100 eiro, bet ...ja nav pircēju, tas var palikt  arī šajā līmenī. Šodien mākslas cenas ir zemas un pircējiem tas noteikti ir iespēju laiks. Izstāžu apmeklējums noteikti pieaug, taču tas tieši neietekmē mākslas tirgu. Tam nav liela iespaida uz pārdošanas apjomiem vai interesei par kādu mākslinieku. Cilvēki labprāt apmeklē izstādes, daudz fotografē un publicē sociālajos tīklos sēlfijus uz mākslas fona. To var tulkot par vēlēšanos parādīt savu piederību mākslas cienītāju lokam, taču… viņus nekad neredzēt kā pircējus.

- Tiek vēstīts, ka šobrīd piedzīvojam īpaši strauju ekonomisko izaugsmi. Vai Jūs to jūtat savā nozarē?

Patiešām pēdējos 10-15 gados mākslu Latvijā pērk tā kā to nekad nav pirkuši. Ekonomiskās izaugsmes laiks sakrīt ar lielāku preču un pakalpojumu piedāvājumu visai luksus pirkumu kategorijā, kurā ietilpst arī mākslas darbi.  Ir milzīgs piedāvājums dažādu iespēju - par 25 Eur var aizlidot uz Briseli, par 100 Eur izbraukt ar nomātu Ferrari vai  par 150 Eur baudīt pusdienas ezera vidū uz plosta. Tāpēc mākslas tirgotāji šodien atrodās situācijā, kad jāpazemina cenas, tā lai tiem pircējiem, kuri jau pērk mākslu būtu grūti atteikties pirkt “ jo par tādu cenu nevar nepirkt”. Tirgū valda nopietna konkurence un ieguvējs ir pircējs, kam radīti visi apstākļi, lai varētu izvēlēties starp labu, ļoti labu un izcilu mākslas darbu.

- Vai Jūs varat dot savu slēdzienu par darbu atribūciju un novērtējumu? 

Gadu gaitā ir bijusi saskare ar daudziem mākslas darbiem un krājās zināšanas, kuras palīdz noteikt darba autoru, pat ja darbam nav paraksta vai tas ir stipri bojāts. Taču ir gadījumi, kad ir šaubas un nepieciešams konsultēties ar citiem kolēģiem. Šajā nozarē jāmācās ir katru dienu un augstprātība uzskatīt sevi par universālu speciālistu var maksāt dārgi.

- Vai un kā Jūs pārbaudāt ienākošos darbus (to īstumu, provenanci)?

Provenance ir tradicionāla prasība senākajos un zināmākajos mākslas tirgos, taču tā nav izsekojama Austrumeiropā un Krievijā.  Tam par pamatojumu ir divi pasaules kari, pēckara nelikumīgās nacionalizācijas un vēlākās padomju laika tradīcijas, kolekcionāra statusa pielidzināšana aizdomīgam un pat kriminālam arodam, vides sociāli ekonomiskie apstākļi. Te vērts iepazīties ar Jāņa Kalnača grāmatu "Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944–1949" – apjomīgu pētījumu par rīdzinieku mājās un dzīvokļos atstātā īpašuma likteņiem. Protams saskarē ar mākslas darbiem es vienmēr interesējos par to izcelsmi, taču reti, kad ir kādi izvērsti stāsti ( kurus var dokumentāli pierādīt) un vairāk tiek minēti “mantojums, dāvinājums no vecākiem, radiem utt”. Saprotams, ka cilvēki vēlās pārdot savus mākslas darbus tā, lai tiktu saglabāts privātums un konfidencialitāte. Ir vēl kāds iemesls, kāpēc izcelsme netiek minēta. Tā ir tirgū nepastāvošā uzvedības ētika vai precīzāk tās trūkums. Pamatoti pastāv uzskats, ka, ja izpaustu personu vai kolekciju no kuras nāk piedāvātais mākslas darbs, klientam nebūtu grūti atrast šo personu un iespējams apiet pārdevēju…

-  Savā darbā Jūs saskaraties ar milzum daudziem mākslas objektiem, noteikti gadās arī sastapt retos vai pat unikālos Latvijas mākslinieku darbus. Pastāstiet kādus īpašos atklājumus/gadījumus no Jūsu profesionālās dzīves.

Viens no neseniem gadījumiem saistīts ar 19.gs. gleznu, kuras autors, kā sākotnēji tika domāts, bija pazīstams baltvācu mākslinieks Timofejs Nefs (1804–1876/77). Jau daudzus gadus ģimene glabāja mantojumā saņemtu senu gleznu “Itāliete pie avota”. Parakstā tika norādīts “Neff 1855 Roma". Klausot speciālistu padomam, glezna tika aizvesta uz ekspertīzi Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Rūpīgi veiktajā gleznas izpētē, izmantojot dažādas metodes, speciālisti nonāca pie sekojoša atklājuma: gleznas autors nav Timofejs Nefs.  

1855. gadā Timofejs Nefs nevarēja atrasties Itālijā, jo kā profesors strādāja Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Pēterburgā. Autora paraksts “Neff” ir uzrakstīts vēlāk par gleznas datējumu 1855 un… ar cita pigmenta krāsu. Savukārt gada skaitlis un vietas nosaukums precīzi atbilst gleznas tapšanas laikam un pieder tās īstā autora rokai. Kurš gan ir radījis šo darbu?

Patiesība atklājās brīdī, kad eksperti salīdzināja gleznu ar Valsts Krievu muzeja kolekcijā esošo mākslinieka Oresta Timaševska (1822–1866) darbu “Divas itālietes pie akas”, kas pēc izmēra un glezniecības manieres bija līdzīga “Itālietei pie avota”.  Abiem darbiem bija viena glezniecības tehnika, gaismēnu modelēšanas paņēmieni un līdzīgs detaļu attēlojums. Arī datējuma “1855 Roma” rakstības stils sakrita ar parakstu uz Oresta Timaševska gleznas “Divas itālietes pie akas” – “Oreste Timachefsky. Roma. 18 20/IX 55.”

Attēls: Orests Timaševskis (1822–1866) “Itāliete pie avota"; ar laipnu atļauju no galerijas un izsoļu nama Birkenfelds

Orests Timaševskis ir pabeidzis Ķeizarisko Mākslas akadēmiju Pēterburgā. 1851. gadā par gleznu “Pazudušā dēla atgriešanās dzimtajā namā” mākslinieks saņēmis lielo zelta medaļu un 1852. gadā ar stipendiju ticis nosūtīts uz Itāliju. Atgriežoties no Itālijas 1860. gadā, Timaševskis iesniedzis akadēmijai vairākus darbus, kuri tikuši augstu novērtēti, piešķirot māksliniekam akadēmiķa titulu. (Sīkāk var izlasīt šeit: https://www.birkenfelds.lv/lv/jaunumi/atklajums).

Tāpat nesen mūsu galerijā tika izstādīta Jūlija Federa glezna "Fiolentas rags Krimā". 1956.gadā izdotajā A.Eglīša un A.Lapiņa monogrāfijā "Jūlijs Feders" pie šīs gleznas ir norāde "Atrašanās vieta nezināma".  Līdz šim laikam vienīgā norāde par gleznas eksistenci bija minētā monogrāfija. Kā izrādījās tuvākā izpētē, 1956. gadā izdotās grāmatas autori bija izmantojuši attēlu no 1909. gada žurnāla "Ņiva" (Nr. 12) , kurā publicēts raksts, pieminot Jūlija Federa miršanas dienu. Rakstā vēl detalizētāk norādīts, ka darba nosaukums ir "Fiolentas rags pie Georgija klostera Krimā" (sīkāk var izlasīt šeit: https://www.birkenfelds.lv/lv/jaunumi/unikals-atradums-julija-federa-gleznas-atgriesanas).

Attēls intervijas augšgalā: Toms Zvirbulis savas galerijas telpās; ar laipnu atļauju no galerijas un izsoļu nama Birkenfelds