Summarize

[Šī termina skaidrojums tika sagatavots Kultūras mantojuma tiesību vārdnīcas projekta, kuru īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte un ArtLaw.club, ietvaros. Projektā darbojas Dr. art., LL.M Anita Vaivade, LL.M Līga Ābele, Dr. iur. Vadims Mantrovs, PhD ling., LL.M Anna Mutore un PhD iur.cand. Irina Oļevska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šī termina skaidrojumu sagatavoja PhD iur.cand. Irina Oļevska]

• Vispārējā definīcija

Apstākļu kopums, kas atspoguļo priekšmeta izcelšanos un turpmākas ar šo priekšmetu saistītas tiesiskas, fiziskas, funkcionālas, u.c. izmaiņas.

• Tiesību aktos sniegtā definīcija

Nav

• Skaidrojums

Latvijas tiesību aktos nav sniegta definīcija, kā arī nav konkrēti aprakstīti kultūras priekšmetu izcelsmes izpētes jautājumi, izņemot likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību 18.² panta ceturto daļu, kas pārņemta no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 15.maija Direktīvas Nr.2014/60/ES par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu. Likuma norma paredz nepieciešamību pārbaudīt dokumentāciju par priekšmeta izcelsmi kā vienu no pienācīgas rūpības elementiem, lai attiecīgā priekšmeta īpašnieks, valdītājs vai turētājs varētu pretendēt uz taisnīgu kompensāciju attiesājuma gadījumā. Atbilstoši grozījumu likumā „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” anotācijai “noteikums par pienācīgas rūpības pierādīšanas pienākumu, ja valdītājs vēlas saņemt kompensāciju, precizē Latvijas Republikas Civillikuma vispārējās normas nelikumīgas izcelsmes kultūras priekšmetu atdošanas prasībās (Civillikuma 1458.pants, 1603.panta 4.punkts, 1613., 1645., 1646. un 1776.pants).” Katrs gadījums, kad ir nepieciešama kultūras priekšmeta izcelsmes pārbaude, tiek vērtēts atsevišķi.

Saskaņā ar Likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību 7.panta ceturto daļu, Latvijā valsts aizsardzībā (īpašumā) atrodas senlietas ar datējumu līdz 17. gadsimtam ieskaitot, kas atrastas arheoloģiskās senvietās, izņemot gadījumus, kad persona var pierādīt senlietu likumīgu izcelsmi (t.i., ja par tām līdz 2013. gada 30. martam persona paziņojusi Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei vai, ja pēc 2013. gada 30. marta persona ir pierādījusi to likumīgu izcelsmi un saņēmusi par to Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstveida apliecinājumu).

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izdotajās vadlīnijās Kultūras priekšmetu nelikumīgas aprites novēršanā iegādājoties kultūras priekšmetus klātienē vai internetā aicina noskaidrot kādi priekšmeta izcelsmes vai provenances dokumenti ir pieejami, piemēram, pirkuma līgums, īpašuma dokumenti, izvešanas atļauja, fotogrāfijas vai publikācijas u. c. (sk. Kultūras priekšmetu nelikumīgās apritas novēršana: padomi mākslas un antikvāru priekšmetu tirgus dalībniekiem).

Saskaņā ar Arhīvu likuma 8.panta pirmās daļas 4.punktu Dokumenta arhīvisko vērtību nosaka ievērojot, citu starpā, dokumenta izcelsmi. Tāpat, ir aizliegts iznīcināt tādus elektroniskā formā pārvērstus publiskos dokumentus, kuriem to izcelsmes dēļ ir vēsturiska, sabiedriska, kultūras vai zinātniska nozīme.

Citi informācijas avoti

• Likumprojekta “Grozījumi likumā „Par kultūras pieminekļu aizsardzību”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija), pieejama: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/E87BB89145D5715CC2257EDC0039F709?OpenDocument
• Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadlīnijas “Kultūras priekšmetu nelikumīgas aprites novēršana”, pieejama: https://www.nkmp.gov.lv/lv/nilltfn-kulturas-mantojuma-joma/padomi_tirgus_dalibniekiem_par_nelikumigas_kp_aprites_noversanu1_0.pdf