Summarize

[Šī termina skaidrojums tika sagatavots Kultūras mantojuma tiesību vārdnīcas projekta, kuru īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte un ArtLaw.club, ietvaros. Projektā darbojas Dr. art., LL.M Anita Vaivade, LL.M Līga Ābele, Dr. iur. Vadims Mantrovs, PhD ling., LL.M Anna Mutore un PhD iur.cand. Irina Oļevska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šī termina skaidrojumu sagatavoja PhD iur.cand. Irina Oļevska]

• Vispārējā definīcija

Kultūras pieminekļi ir kustamie un nekustamie objekti ar augstu vēsturisku, zinātnisku, māksliniecisku vai citādu kultūras vērtību, kas veido daļu no kultūrvēsturiskā mantojuma un ir pakļauti speciālajam aizsardzības režīmam.

• Tiesību aktos sniegtā definīcija

Kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa — kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm (Likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību 1.pants)

• Skaidrojums

Lietussarga likums, kas regulē kultūras pieminekļu aizsardzības un izmantošanas jautājumus, ir Likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību (turpmāk – Likums). Likums kultūras pieminekļus sadala pēc pārvietojamības (nekustamie/kustamie; katrs no šiem veidiem tiek iedalīts atsevišķos un kompleksos objektos) un nozīmes (valsts nozīmes/reģiona nozīmes/vietējās nozīmes).

• Valsts nozīmes kultūras piemineklis – objekts ar izcilu zinātnisku, kultūrvēsturisku, izglītojošu nozīmi.
• Reģiona nozīmes kultūras piemineklis – objekts ar noteiktam Latvijas reģionam raksturīgu zinātnisku, kultūrvēsturisku, izglītojošu nozīmi.
• Vietējās nozīmes kultūras piemineklis – objekts ar zinātnisku, kultūrvēsturisku, izglītojošu nozīmi, kas raksturīga konkrētas pašvaldības teritorijai.

Ir arī kultūras pieminekļi, kas noteikti atbilstoši UNESCO Konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un iekļauti pasaules kultūras un dabas mantojuma objektu sarakstā:

• Rīgas vēsturiskais centrs (iekļauts 1997. gadā)
• Strūves ģeodēziskais loks (starpvalstu nominācija, iekļauts 2005. gadā)

2020.gada janvārī Latvija UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma objektu sarakstam nominējusi arī Grobiņas arheoloģisko ansambli, savukārt 2021.gada janvārī - Kuldīgu.

Kultūras vērtības, kurām ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss, tiek uzskaitītas un iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kultūras mantojuma aizsardzību, apzināšanu, izpēti un pieminekļu uzskaiti veic nacionāla kultūras mantojuma aizsardzības institūcija - Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde jeb NKMP.

• Aizsardzības pamatnoteikumi:

Likums nenosaka, kā īpašumā, valdījumā vai izmantošanā drīkst atrasties kultūras piemineklis, tāpēc kultūras pieminekļi var piederēt kā privātpersonai, tā arī publiskai personai, pašvaldībai un valstij. Likums nosaka konkrēto aizsardzības režīmu šiem objektiem.

Saskaņā ar Likumu, kultūras pieminekļa īpašnieks drīkst:

• Pārvietot vai pārveidot kultūras pieminekli ar NKMP atļauju (Likuma 3.p.);
• Izvest kultūras pieminekli uz ierobežotu laiku (pagaidu izvešana) ar NKMP atļauju (Likuma 4.pants);
• Iegādāties zemes gabalu, uz kura atrodas kultūras piemineklis tikai, ja viņš ir iepazīstināt ar norādījumiem par attiecīgā kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu (Likuma 9.pants);
• Dot atļauju veikt saimniecisko vai cita veida darbību kultūras piemineklī, ja tā nekaitē piemineklim, nemazina tā vēsturisko, zinātnisko, māksliniecisko vērtību (Likuma 19.pants);
• Saņemt izziņu par to, ka priekšmets neietilpst kategorijā, kuru izvešanai nepieciešama NKMP atļauja (Likuma 18.¹ pants);
• Veikt kultūras pieminekļa izpētes darbus un arheoloģisko izpēti ar NKMP atļauju (Likuma 21.pants);
• Izmantot metāla detektoru kultūras pieminekļa/tā aizsardzības zonas izpētē ar NKMP atļauju (Likuma 21.pants);
• Dot atļauju metāla detektora izmantošanai sev piederošā kultūras piemineklī/tā aizsardzības zonā (Likuma 21.pants);

Saskaņā ar Likumu, kultūras pieminekļa īpašniekam ir šādi pienākumi:

• Nostiprināt zemesgrāmatā īpašuma tiesību aprobežojumu uz viņam piederošo kultūras pieminekli (Likuma 7.pants);
• Saglabāt kultūras pieminekli (Likuma 11.pants);
• Ievērot tiesību aktus un NKMP norādījumus par kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu (Likuma 11.pants);
• Informēt NKMP par kultūras pieminekļa bojājumu (Likuma 11.pants);
• Pirms celtniecības vai citas saimnieciskās darbības uzsākšanas jānodrošina kultūras vērtību apzināšana (Likuma 22.pants);
• Ziņot NKMP par visiem saimnieciskās darbības ietvaros atrastiem arheoloģiskiem un citiem objektiem ar kultūrvēsturisku vērtību + jāpārtrauc darbi (Likuma 22.pants)
• Informēt NKMP par būvniecības iecerēm un saimniecisko darbību, kas pārveido vai ietekmē kultūras pieminekli (tā saglabāšanu, piekļuvi, vizuālo uztveramību) (Likuma 11.pants);
• Piedāvāt valstij izmantot pirmpirkuma tiesības valsts nozīmes kultūras pieminekļa atsavināšanas gadījumā (Likuma 8.pants);
• Nekavējoties (ne vairāk kā 5 dienu laikā) paziņot NKMP par zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās jaunatklātajiem objektiem (Likuma 17.pants);
• Par saviem līdzekļiem veikt kultūras pieminekļa konservāciju, uzturēšanu, restaurāciju (Likuma 24.pants)

Šādas darbības saskaņā ar Likumu ir aizliegtas:

• Piedalīties senlietu, kas vecākās par 17gs.ieskaitot, apgrozībā, ja vien par tām nav bijis paziņots NKMP Likuma noteiktajā kārtībā (Likuma 3.¹ pants);
• Iznīcināt kultūras pieminekli (Likuma 3.pants);
• Pastāvīgi izvest kultūras pieminekli (Likuma 4.pants);

Darījumi, kas pārkāpj likumu, atzīstami par spēkā neesošiem.

• Aizsardzības zonas

Lai nodrošinātu kultūras pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu, kā arī samazinātu dažāda veida negatīvu ietekmi uz nekustamiem kultūras pieminekļiem ap kultūras pieminekļiem tiek noteiktas aizsargjoslas jeb aizsardzības zonas (Aizsargjoslu likuma 8.pants; Likuma 23.pants). Aizsardzības zonas un to uzturēšanas režīmu nosaka NKMP. Ja attiecīgajam kultūras piemineklim nav noteikta aizsardzības zona, tā robežas laukos ir 500 m attālumā un pilsētās 100 m attālumā.

Aizsargjoslās (aizsardzības zonās) ap kultūras pieminekļiem ir noteikti šādi aprobežojumi (Aizsargjoslu likuma 38.pants):

• jebkuru saimniecisko darbību aizsargjoslās (aizsardzības zonās) ap kultūras pieminekļiem drīkst veikt tikai ar NKMP un kultūras pieminekļa īpašnieka atļauju;
• pārdodot vienam īpašniekam piederošu kultūras pieminekļa un tā aizsargjoslas zemi, aizliegts to sadalīt;
• aizliegts izvietot lopbarības, minerālmēslu, degvielas, eļļošanas materiālu, ķīmisko vielu, kokmateriālu un citu veidu materiālu un vielu glabātavas, izņemot šim nolūkam īpaši paredzētas un iekārtotas vietas;
• aizliegts ierīkot atkritumu apglabāšanas poligonus;
• aizliegts aizkraut pievedceļus un pieejas pie kultūras pieminekļa;
• aizliegts glabāt un izliet ķīmiski aktīvas un koroziju izraisošas vielas.

• Atbildība par kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu

Par kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu Latvijas Republikas normatīvajos aktos ir paredzēta civiltiesiskā, administratīva un kriminālā atbildība.

• Civiltiesiskā atbildība

Vispārīgais regulējums ir paredzēts Civillikumā. Tā, ja kultūras piemineklim tiek nodarīts kaitējums, zaudējuma nodarītājs atbild par visiem tiešiem, netiešiem un nejaušiem zaudējumiem kultūras pieminekļa īpašnieka priekšā (Civillikuma 1772., 1773., 1784., 1887., 1792. panti). Papildus, saskaņā ar 21.10.2021. MK Noteikumu Nr.720 40.punktu, fiziskās un juridiskās personas, kas nodarījušas bojājumus kultūras piemineklim vai nelikumīgi pārveidojušas kultūrvēsturisko vidi kultūras pieminekļa teritorijā vai aizsardzības zonā, atjauno kultūras pieminekli un vidi iepriekšējā stāvoklī. Ja kultūras pieminekļa īpašnieka vai valdītāja nelikumīgas darbības dēļ kultūras piemineklis tiek iznīcināts, pārvaldei ir tiesības pieprasīt veikt tā rekonstrukciju (zuduša objekta atjaunošanu vēsturiskā veidolā).

Savukārt, ja kriminālprocesa ietvaros cietušajam ar piespriesto kompensāciju netika pilnībā atlīdzināts nodarītais kaitējums, viņam ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā kriminālprocesā saņemtā kompensācija (Kriminālprocesa likums, 350.pants).

• Administratīvā atbildība

2020.gada vidū tika veiktas izmaiņas Latvijas administratīvajā sistēmā. Ar 2020.gada 1.jūliju zaudēja spēku Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (kurš bija spēkā kopš 1985.gada), tā vietā spēkā stājās Administratīvas atbildības likums un tika veiktas izmaiņas vairākos citos likumos. Kā rezultātā, Likumā tika ieviesta jaunā sadaļa Administratīvie pārkāpumi kultūras pieminekļu aizsardzības jomā un kompetence administratīvo pārkāpumu procesā, kura paredz atbildību par:

• Kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšana (32.pants);
• Kultūras pieminekļu, to teritoriju un aizsardzības zonu pārveides, izpētes un arheoloģisko izrakumu veikšanas noteikumu pārkāpšanu (33.pants);
• Informācijas nesniegšanu par kultūras pieminekļa atsavināšanu (34.pants);
• Mākslas un antikvāro priekšmetu aprites noteikumu pārkāpšanu (35.pants).

NKMP ir atbildīga par visu administratīvo procesu izņemot gadījumus, kad ir nepieciešama papildu izmeklēšana (piemēram, nepieciešamība noskaidrot vainīgo personu). Šajā gadījumā procesā tiek iesaistīta valsts policija.

• Kriminālā atbildība

Krimināllikumā ir daži panti, kas paredz atbildību par noziedzīgajiem nodarījumiem pret kultūras mantojumu, un kultūras pieminekļiem kā tā sastāvdaļu.

Tā, Krimināllikuma 79.pants “Kultūras un nacionālā mantojuma iznīcināšana” paredz kriminālo atbildību par tādu vērtību tīšu iznīcināšanu, kas ir kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļa (pie šīs kategorijas varētu tikt pieskaitīti arī kultūras pieminekļi, kaut arī šīs normas piemērošana līdz 2020.gada 1.oktobrim netika vērtēta tiesā). Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz divpadsmit gadiem. Norma ir iekļauta IX nodaļā, kurā ir paredzēti noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds.

Krimināllikuma 228.panta trešā daļa paredz atbildību par kapa, apbedījuma urnas, apbedīta vai neapbedīta līķa apgānīšanu, ja tās saistītas ar pieminekļa, apbedījuma urnas vai citu uz kapa vai kapā, vai pie apbedījuma urnas esošu priekšmetu nolaupīšanu. Norma attiecas kā uz aktīviem kapiem, tā arī uz senkapiem (kuri veido daļu no Latvijas kultūras mantojuma un tiek iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā). Normā paredzētais sods ir  brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

Krimināllikumā 229.pants paredz atbildību par nelikumīgām darbībām ar kultūras priekšmetiem- tas ir, Latvijas Republikas vai citas valsts aizsardzībā esošu kultūras pieminekli, muzeja krājuma priekšmetu vai īpaši aizsargājama bibliotēku krājuma dokumentu. Pie nelikumīgajām darbībām likums pieskaita nelikumīgu glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai ievešanu Latvijas Republikā, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Pamatsastāvā tas ir mazāk smags noziegums par kuru paredzēts sods - brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu (KL 229.panta otrā daļa) paredzētais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

• Citi informācijas avoti

Kairiss, A. & Olevska, I. 2021. Assessing endangerment of archaeological heritage in Latvia: legal framework and socio-economic aspects. AP: Online Journal in Public Archaeology 11, a39-a72. DOI: 10.23914/ap.v11i0.281

Kairiss A., Olevska I., 2020, Damage to Archaeological Sites: Assessment Criteria and Situation in Latvia, Baltic Journal of Real Estate Economics and Construction Management, 8, 45–82 https://doi.org/10.2478/bjreecm-2020-0005

A.Kairiss, 2020, Factors of protection and socio-economic development of Latvia’s archaeological heritage, Proceedings of LAS, Section A, 3 2020 (Volume 74), 52-79