Summarize

[Šī termina skaidrojums tika sagatavots Kultūras mantojuma tiesību vārdnīcas projekta, kuru īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte un ArtLaw.club, ietvaros. Projektā darbojas Dr. art., LL.M Anita Vaivade, LL.M Līga Ābele, Dr. iur. Vadims Mantrovs, PhD ling., LL.M Anna Mutore un PhD iur.cand. Irina Oļevska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šī termina skaidrojumu sagatavoja Dr. art., Mg. iur. Anita Vaivade]

• Vispārēja definīcija

Materiālo un nemateriālo resursu kopums, kas indivīdu un sabiedrības skatījumā pauž cilvēka radošumu, zināšanas, prasmes, tradīcijas un vērtības un sniedz liecības par cilvēces attīstību mijiedarbē ar tās vidi.

• Tiesību aktos sniegtā definīcija

Nepastāv.

• Skaidrojums

Jēdziens “kultūras mantojums” Latvijas tiesībās tiek skatīts plašā nozīmē – kā apzinātu un vēl apzināmu resursu kopums, aptverot gan identificētus un administratīvas procedūras ceļā uzskaitītus elementus, gan arī tādus, kas potenciāli atklājami. Paralēli tiek lietoti dažādi jēdziena “kultūras mantojums” atvasinājumi un līdzīgi jēdzieni, un to nozīme ir nosakāma normatīvā regulējuma kontekstā. “Kultūras mantojums” Latvijas tiesībās aptver materiālo un nemateriālo mantojumu, kā arī tādas atsevišķi skatītas tā kategorijas kā, piemēram, dokumentārais un sakrālais mantojums. Kā aplūkots tālāk, atsevišķos gadījumos jēdziens “kultūras mantojums” tomēr tiek lietots sašaurinātā nozīmē, piemēram, ar to domājot primāri materiālo mantojumu; tāpat arī atsevišķos gadījumos iekļaušana sarakstos var būt kā kritērijs, lai kādu elemenentu atzītu par kultūras mantojuma daļu, piemēram, jēdziena “sakrālais mantojums” gadījumā.

Kultūras mantojuma jēdziena pašreizējo izpratni Latvijā ir ietekmējusi starptautisko kultūras mantojuma tiesību attīstība, it īpaši UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (2003), pateicoties kurai jēdziena “kultūras mantojums” nozīme tapusi aptverošāka un jēdziens – plašāk lietots (piemēram, muzeja definīcijā (Muzeju likums (2005), 7. pants)). Tāpat arī būtiska nozīme administratīvajā praksē, it īpaši materiālā mantojuma jomā, ir atsaucei uz to mantojuma izpratni, kas sniegta Eiropas Padomes Vispārējā konvencijā par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (2005, Faro konvencija).

Patlaban kultūras mantojuma attīstība tiek skatīta arī kā daļa no ilgtspējīgas attīstības principa, un tāda izpratne ir nostiprināta tiesību normatīvajos aktos, kas saistīti ar attīstības plānošanu.

Kultūrvēsturiskais mantojums

Latvijas tiesību valodā paralēli ir lietoti jēdzieni “kultūras mantojums” un “kultūrvēsturiskais mantojums”. Tiem trūkst skaidri izvērsta nozīmes nošķīruma, un lietojuma ziņā tie skatāmi kā sinonīmi. Lai arī jēdziens “kultūrvēsturiskais mantojums” šķietami nebūtu piemērojams nemateriālā kultūras mantojuma jomai, jo šajā jēdzienā nav vienlīdz nolasāma tagadnes un nākotnes nozīmība attiecībā uz nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, tomēr Latvijas tiesību normatīvajos aktos šis jēdziens vienlīdz lietots attiecībā uz materiālā, kā arī nemateriālā kultūras mantojuma jomu (piemēram, likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” (1992), Nemateriālā kultūras mantojuma likumā (2016)). Tāds jēdzienu “kultūras mantojums” un “kultūrvēsturiskais mantojums” paralēls lietojums neliecina par kādām būtiskām tiem piešķirtām nozīmes atšķirībām.

Līdzīgā kārtā kā materiālā, tā nemateriālā kultūras mantojuma gadījumā (abos iepriekš minētajos likumos), raksturojot kultūras mantojuma vērtību, tiek runāts arī par “kultūrvēsturisko vērtību” kā tādu, kas var piemist kultūrvērsturiski vērtīgiem objektiem, pieminekļiem, kā arī nemateriālā kultūras mantojuma elementiem. Tāpat arī atsevišķi norādīts uz kultūrvēsturiskām ainavām un kultūrvēsturisko vidi (likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”), savukārt dabas aizsardzības jomā regulēta, piemēram, “kultūrvēsturisko zonu” izveide nacionālajos parkos (likumā “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (1993)). Kritērijs “kultūrvēsturisks” ir plaši skatāms, ar katrā kultūras mantojuma jomā specifiski definētu vai interpretējamu nozīmi.

Kultūras mantojuma objekti un pasaules kultūras mantojums

Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas sekmēšana un veicināšana, kā arī attīstība ir norādīta muzeju un bibliotēku darbības mērķos (Muzeju likumā (2005), Bibliotēku likumā (1998)). Muzeju likumā līdztekus tiek lietots jēdziens “kultūras mantojuma objekti”, kā tādus norādot krātuves, kolekcijas, ekspozīcijas, izstādes, pētniecības centrus, zinātnes centrus, piemiņas vietas un tamlīdzīgus objektus (16. panta 1. daļa), tādējādi apzīmējot materiālo mantojumu – kā kustamu, tā arī nekustamu. Muzeju darbība kopumā gan aptver arī nemateriālā kultūras mantojuma jomu, un tā ir ietverta Muzeju likumā noteiktajā muzeja definīcijā (7. pants).

Bibliotēkas definīcija, kas balstīta tās funkciju uzskaitījumā, savukārt kā pirmo no funkcijām aptver, “pasaules kultūras mantojuma — iespieddarbu, elektronisko izdevumu, rokrakstu un citu dokumentu — uzkrāšana, sistematizēšana, kataloģizēšana, bibliografēšana un saglabāšana” (Bibliotēku likums (1998), 3. panta 1. punkts). Jēdziens “pasaules kultūras mantojums” te tiek attiecināts uz dokumentiem un līdz ar to skatāms ar atšķirīgu nozīmi nekā tā izpratne, kas balstās atsaucē uz UNESCO Pasaules mantojuma konvenciju, piemēram, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma (2003) gadījumā.

Nacionālais un vēsturiskais mantojums

Paralēli tiek lietots arī jēdziens “nacionālais kultūras mantojums”, un tāds fomulējums, pirmkārt, sastopams attiecībā uz arhīvu darbību. Piemēram, likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” (1992) tas lietots vienīgi attiecībā uz Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arhīvu, nosakot, ka “Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un tās uzdevumā veidotā dokumentācija par valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem un kultūrvēsturiski vērtīgiem objektiem uzskatāma par nacionālā kultūras mantojuma daļu un kā dokumentu kopums tiek uzkrāta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arhīvā” (26.¹ pants). Savukārt, kā noteikts 2010. gadā pieņemtajā Arhīvu likumā, “Likuma mērķis ir nodrošināt nacionālā dokumentārā mantojuma veidošanu, uzkrāšanu, izvērtēšanu, saglabāšanu, pieejamību un izmantošanu, īstenojot atbilstošu dokumentu un arhīvu pārvaldību” (2. pants); un šī likuma ietvaros arī skaidrots, ka “nacionālais dokumentārais mantojums ir nacionālā kultūras mantojuma daļa, ko veido: 1) Latvijas Nacionālajā arhīvā uzkrātie dokumenti ar arhīvisko vērtību; 2) institūciju uzkrātie pastāvīgi glabājamie dokumenti ar arhīvisko vērtību; 3) privātie dokumenti ar arhīvisko vērtību, ievērojot šā panta otrajā daļā noteikto; 4) no ārvalstīm iegūtie dokumenti ar arhīvisko vērtību vai apliecinātas to kopijas” (14. panta 1. daļa).

Piebilstams, ka pirms patlaban spēkā esošā Arhīvu likuma pieņemšanas bija spēkā 1991. gadā pieņemtais likums “Par arhīviem”, tajā nosakot “Latvijas nacionālā arhīva fonda veidošanas, saglabāšanas, izmantošanas un pārvaldīšanas pamatprincipus” (preambula), un tajā bija lietots “Latvijas vēsturiskā mantojuma” jēdziens – vienīgi attiecībā uz ārpus Latvijas Republikas nokļuvušo dokumentu atgūšanu (3. pants, 1993. gada redakcijā). Šādā nozīmē jēdziena lietojums ir saglabājies Latvijas Nacionālā arhīva nolikumā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 1234, 2010), nosakot, ka Latvijas Nacionālais arhīvs “veic darbu ārpus Latvijas Republikas esošā Latvijas vēsturiskā mantojuma dokumentu apzināšanai, dokumentu vai to kopiju iegūšanai” (3.2. punkts). “Vēsturiskais mantojums”, lai arī vien retumis, tomēr sastopams Latvijas tiesību valodā arī šobrīd un arī citos kontekstos (piemēram, Dzelzceļa likumā (1998)).

Kultūras mantojuma atsevišķas daļas skaidrojums lasāms arī Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likumā (2017), kur šis mantojums atzīts par nacionāli nozīmīgu kultūras mantojuma daļu, kas saglabājama nākamajām paaudzēm, ar “sakrālā mantojuma” jēdzienu apzīmējot nekustamo un kustamo materiālo kultūras mantojumu – “valsts un vietējas nozīmes aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošas kulta celtnes, tai skaitā Latvijas dievnami, klosteri, kapelas, lūgšanu nami un reliģisko rituālu priekšmeti” (1. panta 1. daļa).

Visbeidzot, Krimināllikumā 79. pantā noteikta kriminālatbildība “par tādu vērtību tīšu iznīcināšanu, kas ir kultūras un nacionālā mantojuma sastāvdaļa”, līdz ar to jēdzieniski aptverot tādus paralēli un apvienoti lietotos jēdzienus kā “kultūras mantojums” un “nacionālais kultūras mantojums”, kā arī, piemēram, “nacionālais dokumentārais mantojums”. Savukārt, attiecībā uz kustamā kultūras mantojuma objektu apriti, it īpaši skatot izvešanu no Latvijas, ir spēkā vairāki Ministru kabineta noteikumi, atkarībā no kultūras mantojuma jomas. Līdz ar to atšķirīgs regulējums ir attiecībā uz (i) Nacionālo muzeju krājumu, (ii) nacionālajā dokumentārajā mantojumā iekļautiem dokumentiem (galvenokārt arhīvu darbības jomā), kā arī (iii) kultūras objektiem ar kultūras pieminekļa statusu, tajā skaitā valstij piederošām senlietām, mākslas un antikvāriem priekšmetiem (tiesību normatīvie akti norādīti atsauču sadaļā), un par šādu noteikumu neievērošanu patlaban noteikta administratīvā atbildība.

Līdz ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2021. gada 2. februārī, Krimināllikuma 229.pants paredz kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar kultūras priekšmetiem – Latvijas Republikas vai citas valsts aizsardzībā esošu kultūras pieminekli, muzeja krājuma priekšmetu vai īpaši aizsargājama bibliotēku krājuma dokumentu –, ja ar to radīts būtisks kaitējums.

Likumi par atsevišķiem kultūras mantojuma elementiem

Kā materiālā, tā nemateriālā kultūras mantojuma jomā ir likumi, kas pieņemti atsevišķi par konkrētiem kultūras mantojuma elementiem. Tā nav vispārpieņemta prakse, līdz ar to šādi liumi skatāmi kā izņēmumi, kur attiecībā uz šiem kultūras mantojuma elementiem dažādu apsvērumu dēļ ir izstrādāts īpašs, speciāli piemērojams regulējums. Divi šādi atsevišķi likumi ir bijuši saistīti ar kultūras mantojuma nomināciju iekļaušanu UNESCO sarakstos, un tādi ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums (2003) un Dziesmu un deju svētku likums (2005). Atsauce uz Pasaules mantojuma sarakstu pastarpināti izmantota arī citu šādu speciālo likumu gadījumā, kas skar atsevišķus nacionālas nozīmes objektus, kas atrodas Rīgas vēsturiskā centra teritorijā. Kā šādu sevišķu likumu piemērs, kurā savukārt vienkopus apvienota interese par kultūras mantojumu un laikmetīgiem mākslas procesiem, pieminams Pedvāles mākslas parka likums (2018), kurā lasāms, ka šis parks ir “unikāla Latvijas dabas ainavas un kultūrvides teritorija ar tajā esošu nozīmīgu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļu un laikmetīgās mākslas ekspozīciju” (2. pants).

Kultūras mantojuma pārvaldība

Kultūras mantojuma jomā Latvijā tiek nošķirts materiālais un nemateriālais kultūras mantojums gan likumiskā ietvara, gan pārvaldības ziņā. 2018. gadā iestādes, kuras atbildības jomā ir materiālā kultūras mantojuma pārvaldība, nosaukums tika mainīts no “Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija” uz “Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde” (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” (1992., ar grozījumiem, 26. pants). Lai arī iestādes nosaukumā lietots aptverošs “kultūras mantojuma” jēdziens, tomēr tās kompetence galvenokārt saistās ar materiālā kultūras mantojuma pārvaldību, kamēr nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana ir Latvijas Nacionālā kultūras centra kompetencē. Par dokumentārā mantojuma aizsardzību ir atbildīgs Latvijas Nacionālais arhīvs; un savukārt muzeji un bibliotēkas ir tiešā veidā atbildīgas par tās krājumos esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un krājumu attīstību. Kultūras mantojuma administratīvajā pārvaldībā kā viens no darbības virzieniem ir arī nodrošināt plašāku Latvijas kultūras mantojuma pieejamību sabiedrībai digitālajā vide, un tādā kontekstā tiek lietots arī jēdziens “digitālais kultūras mantojums”, tomēr Latvijas tiesību normatīvajos aktos šis jēdziens netiek skaidrots. Kultūras mantojuma pārvaldībā nozīmīga loma ir arī pašvaldībām.

• Piemēri

Lai arī kultūrvēsturisko zonu izveide nacionālajos parkos galvenokārt ir saistīta ar apbūvi, tomēr atsevišķos gadījumos šādu zonu aizsardzība var nozīmēt arī nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā esošā īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa, šī parka vienas no kultūrvēsturiskajām zonām – Turaidas muzejrezervāta – 2014. gadā pieņemtā aizsardzības kārtība nosaka, ka “muzejrezervāta izveides mērķis nacionālā un starptautiskā nozīmē ir saglabāt nākamajām paaudzēm vienu no senākajiem Latvijas valstiskajiem veidojumiem – Turaidas vēsturisko centru, ietverot novada kultūras mantojuma izpēti, tautas amatu un tradīciju saglabāšanu un popularizēšanu” (kārtības 3. punkts).

Tiesas procesi kultūras mantojuma jomā galvenokārt skar administratīvos lēmumus par kultūras pieminekļu sarakstu, kā arī objektu un teritoriju pārveidošanas darbiem, kas attiecas uz aizsargājamām vērtībām teritorijas attīstības plānošanas un būvniecības tiesiskajā ietvarā. Attiecībā uz Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma piemērošanu ir bijis Satversmes tiesas spriedums, kurā, spriežot par par kultūras mantojuma aizsardzības interešu nozīmību, tiesa secināja, ka teritorijas attīstības plānošana “dod iespēju kompleksi risināt zemes izmantošanas jautājumus, sabalansējot indivīda un sabiedrības intereses, bet arī nosaka attiecības starp vides un kultūras mantojuma aizsardzības interesēm un apbūvi” (2004. gada 30. janvārī lietā Nr. 2003-20-01).

Īpaši atzīmējami ir Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pieņemtie divi lēmumi, kas skar kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu, attiecīgi lemjot, ka tiesībās uz labvēlīgu vidi ietilpst arī kultūras mantojums (2016. gada 1. augusta lēmumu SKA-942/2016) un ka kultūrvēsturiskais mantojums ietilpst prasījumā par vides aizsardzību (2018. gada 23. aprīļa lēmums SKA-989/2018).

• Citas tiesību normatīvo aktu atsauces

Attīstības plānošanas likums (2008. gads, 5. panta 2. daļas 1. punkts);

Teritorijas attīstības plānošanas likums (2011. gads, 3. panta 1. punkts);

Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” (1992. gads, preambula, 1., 5. pants);

Nemateriālā kultūras mantojuma likums (2016. gads, 1. pants);

Likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (1993. gads, 4. panta 2. daļa, 5. un 6. pants, 19. panta 2. daļa);

Muzeju likums (2005. gads, 2. panta 1. daļa);

Bibliotēku likums (1998. gads, 2. panta 1. daļa, 2005. gada grozījumu redakcijā);

Dzelzceļa likums (1998. gads, 7.¹ pants);

Kārtība, kādā no Latvijas Republikas uz laiku drīkst izvest nacionālajā dokumentārajā mantojumā iekļautu dokumentu, kā arī izgatavo šā dokumenta nodrošinājuma kopijas un nosaka to skaitu (Ministru kabineta noteikumi Nr. 397, 2011. gads);

Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu (Ministru kabineta noteikumi Nr. 956, 2006. gads, 1.2., 91., 92. punkts);

Noteikumi par kultūras pieminekļu, tajā skaitā valstij piederošo senlietu, mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas un ievešanu Latvijā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 846, 2016. gads);

Likums “Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā” (1995. gads, 1. pants);

Doma baznīcas un klostera ansambļa likums (2005. gads, 2. panta 1. un 2. daļa);

Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likums (2020.gads, 3. panta 2. daļa);

Pedvāles mākslas parka likums (2018. gads, 2. pants);

Likums “Par pašvaldībām” (1994. gads, 15. panta 5. punkts).