Summarize

[Šo terminu skaidrojumi tika sagatavoti Kultūras mantojuma tiesību vārdnīcas projekta, kuru īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte un ArtLaw.club, ietvaros. Projektā darbojas Dr. art., LL.M Anita Vaivade, LL.M Līga Ābele, Dr. iur. Vadims Mantrovs, PhD ling., LL.M Anna Mutore un PhD iur.cand. Irina Oļevska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šo terminu skaidrojumus sagatavoja LL.M Līga Ābele]

• Vispārējās definīcijas

Valsts aizsardzības noteikšana ar publiskās varas aktu, atzīstot kultūras mantojuma objektu/elementu kultūras vērtību un to aizsardzības un saglabāšanas interesi, kā arī paredzot tiem īpašu statusu un iekļaujot attiecīgajā kultūras mantojuma sarakstā.

Valsts aizsardzības statusa atcelšana ar publiskās varas aktu, izslēdzot kultūras mantojuma objektu/elementu no attiecīgā kultūras mantojuma saraksta.

• Tiesību aktos sniegtās definīcijas

Kultūras pieminekļus atbilstoši to vēsturiskajai, zinātniskajai, mākslinieciskajai vai citādai kultūras vērtībai iedala valsts, reģiona un vietējās nozīmes kultūras pieminekļos un Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iekļauj kā valsts, reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļus valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. panta pirmā daļa). Ja objekts pilnībā zaudējis kultūras pieminekļa vērtību, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde iesniedz kultūras ministram apstiprināšanai priekšlikumu par attiecīgā objekta izslēgšanu no valsts aizsargāja­mo kultūras pieminekļu saraksta. Kultūras piemineklis tiek izslēgts no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Objekts zaudē valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu nākamajā dienā pēc attiecīgās informācijas publicēšanas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” (Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15. pants).

Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauj nemateriālā kultūras mantojuma elementu, kurš atzīstams par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu un kura iekļaušanai ir, cik vien tas iespējams, plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība (Nemateriālā kultūras mantojuma likuma 4. panta otra daļa).Ja nemateriālā kultūras mantojuma elements vairs neatbilst [4.] panta prasībām, Latvijas Nacionālais kultūras centrs to var izslēgt no Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta, pamatojoties uz Nemateriālā kultūras mantojuma padomes atzinumu (Nemateriālā kultūras mantojuma likuma 4. panta sestā daļa).

• Skaidrojums

Lai latviešu valodā apzīmētu franču valodas terminu “classement”, nepietiek ar vienu vārdu, bet ir jāizmanto vārdu kopums. No normatīvo aktu regulējuma izriet, ka tas nozīmē gan aizsardzības statusa noteikšanu, gan iekļaušanu kultūras mantojuma sarakstā. Aizsardzības statusa noteikšana un iekļaušana sarakstā normatīvajos aktos noteiktā procedūrā attiecas gan uz materiālā kultūras mantojuma objektiem, gan uz nemateriālā kultūras mantojuma elementiem.

Materiālā kultūras mantojuma gadījumā ar aizsardzības noteikšanu objektam tiek piešķirts valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss. Šo statusu var noteikt, ja objekts atbilst normatīvi definētiem kritērijiem, kas noteikti likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumos Nr. 720 “Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi”. No šiem tiesību aktiem izriet, ka valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa noteikšanas procesu var nosacīti iedalīt divos posmos gan saturiski, gan institucionāli. Pirmajā posmā kompetentās institūcijas (Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde/pašvaldība) uzdevums ir izvērtēt objekta atbilstību attiecīgi valsts vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusam, ņemot vērā normatīvi noteiktos kritērijus. Pēc tam, Kultūras ministrijā tiek izdots rīkojums par objekta iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (turpmāk tekstā – pieminekļu saraksts). Pieminekļu sarakstu un grozījumus tajā apstiprina kultūras ministrs. Objekts iegūst valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu nākamajā dienā pēc attiecīgās informācijas publicēšanas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” (likuma “par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. panta devītā daļa).

Lēmums par valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusa noteikšanu nozīmē ne tikai objekta kultūrvēsturiskās vērtības profesionālu novērtējumu, bet ietver arī dažādu ieinteresēto personu (tostarp, īpašnieki, kaimiņi, eksperti, sabiedrība, valsts pārvalde) interešu līdzsvarošanu un lietderības apsvērumu izvērtēšanu atbilstoši administratīvā procesa principiem un noteikumiem. Papildus kultūrvēsturiskajiem aspektiem tiek vērtēti arī administratīvā procesā obligāti ievērojamie lietderības apsvērumi. Šajā kontekstā ir minams likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” regulējums attiecībā uz objekta īpašnieka nostāju. Kompetentās institūcijas pienākums ir rakstveidā informēt objekta īpašnieku (valdītāju) par priekšlikumu noteikt attiecīgajam objektam aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu. Objekta īpašnieks (valdītājs) 30 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas rakstveidā informē kompetento institūciju par savu attieksmi. Kompetentā institūcija, izvērtējusi objekta īpašnieka (valdītāja) attieksmi, iesniedz kultūras ministram priekšlikumu par kultūras pieminekļa statusa noteikšanu objektam un tā iekļaušanu pieminekļu sarakstā (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 14. panta pirmā un otrā daļa). Objekta iekļaušanai pieminekļu sarakstā nav vajadzīga tā īpašnieka (valdītāja) piekrišana (likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību 14. panta 12. daļa). Objekta īpašnieka (valdītāja) attieksme ir viens no lietderības apsvērumu elementiem, jo kompetentās iestādes veiktā izvērtējuma saturs un apjoms būtiski atšķiras atkarībā no tā, vai īpašnieks (valdītājs) dod vai nedod savu piekrišanu.

Vēl Latvijas normatīvajā regulējumā ir paredzēta iespēja noteikt pagaidu aizsardzības statusu (“classement temporaire”). Proti, likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 17. pantā “Jaunatklāto kultūras pieminekļu aizsardzība” ir paredzēts, ka “jaunatklātie objekti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, neatkarīgi no tā, kā īpašumā tie atrodas, līdz jautājuma izlemšanai par šo objektu iekļaušanu [..] pieminekļu sarakstā, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no dienas, kad par to ticis informēts objekta īpašnieks, atrodas valsts aizsardzībā”.

Šobrīd spēkā ir 1998. gadā kopumā apstiprinātais pieminekļu saraksts, kas katru gadu tiek papildināts. Šajā sarakstā ir iekļauti 9003 valsts aizsargājami kultūras pieminekļi, tostarp – 14 iekļauti 2020. gadā (Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes dati uz 2020. gada decembri). Pieminekļu sarakstā grozījumi tiek izdarīti ar Kultūras ministrijas rīkojumu. Galvenā un vienīgā prasība objekta izslēgšanai no kultūras pieminekļu saraksta ar pārvaldes lēmumu ir pilnīgs objekta kultūras pieminekļa vērtības zudums. Līdz ar to praksē objektu izslēgšana no šī saraksta nenotiek bieži. Desmit gadu laikposmā (2010.-2020.) ir izslēgti 83 objekti (Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes 2010.–2020. gada pārskati, https://www.nkmp.gov.lv/lv/publiskie-parskati), un 2021. gadā nav izslēgts neviens kultūras piemineklis (līdz novembrim).

Bez kultūras pieminekļa vērtības zuduma objekta izslēgšana no kultūras pieminekļu saraksta ar pārvaldes lēmumu nav iespējama. Tam būtu nepieciešams normatīvs akts – likums. Piemēram, saistībā ar starptautiskas nozīmes infrastruktūras projekta Rail Baltica īstenošanu, valdības līmenī ir identificēta nepieciešamība aptuveni trīs nekustamu kultūras pieminekļu dēļ (projektu precizējot, skaits var mainīties) pieņemt īpašu likumu, nosakot “gadījumus, kuros no [..] kultūras pieminekļu saraksta varētu izslēgt objektus, kurus nav iespējams ne neaizskart, ne arī pārvietot, lai realizētu nacionālā interešu objekta Rail Baltica dzelzceļa infrastruktūras būvniecību” (Ministru kabineta 2021. gada 20. oktobra rīkojums Nr.737 “Par konceptuālo ziņojumu “Par nepieciešamajām izmaiņām tiesiskajā regulējumā Rail Baltica projekta īstenošanas paātrināšanai””).

Nemateriālā kultūras mantojuma likumā paredzētā aizsardzības noteikšanas procedūra netiek tik detalizēti regulēta, un arī lēmums par elementa iekļaušanu šī kultūras mantojuma sarakstā nav administratīvais akts. Tiesu prakses šajā ziņā Latvijā vēl nav. Tam par iemeslu var būt gan salīdzinoši neilgā likuma darbība (kopš 2016. gada),gan arī šī likuma uzdevums. Proti, likums ir paredzēts, lai izveidotu institucionāli organizatorisko sistēmu, un tajā tiek definēta publiskās pārvaldes rīcība un savstarpējā sadarbība nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas veicināšanai. Kopš 2017. gada Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti 28 nemateriālā kultūras mantojuma elementi (6 – 2017. gadā. 8 –2018. gadā, 3 –2019. gadā, 5 – 2020. gadā, 6 – 2021. gadā).Nemateriālā kultūras mantojuma likumā paredzētā iespēja izslēgt objektu no saraksta praksē vēl nav izmantota. Jāpiebilst, ka šīs normas formulējumā kompetentajai iestādei ir dota plaša rīcības brīvība, proti, nemateriālā kultūras mantojuma elementu var izslēgt, ja tas vairs neatbilst likuma prasībām. Savukārt prasības šī likuma 4. pantā attiecas uz to, ko vispār var iekļaut Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (piemēram, nemateriālā kultūras mantojuma elements ir atzīstams par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu un tā iekļaušanai ir, cik vien tas iespējams, plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība (4. panta otrā daļa); un arī uz šīs iekļaušanas pieteicēju saistībām (nemateriālā kultūras mantojuma elementa iekļaušanas pieteikumam pievieno plānoto saglabāšanas pasākumu aprakstu (4. panta ceturtā daļa)).

Pēc būtības valsts aizsardzības noteikšana attiecas arī uz bibliotēku, arhīvu un muzeju krājumos iekļautiem objektiem (Nacionālais bibliotēku krājums (Bibliotēku likums), Nacionālais muzeju krājums (Muzeju likums) un arī nacionālais dokumentārais mantojums (Arhīvu likums)). Šo jomu normatīvajos aktos tiek atrunāta kārtība, kādā objekts tiek iekļauts šajos krājumos. Tomēr šajos gadījumos runa nav par atsevišķa valsts aizsardzības statusa noteikšanu ar īpašu publiskās pārvaldes aktu (lēmumu).

• Tiesu prakses piemēri

Viens atskaites punkts, no kura skatīt tiesu praksi saistībā ar aizsardzības statusa noteikšanu un iekļaušanu sarakstā (classement) varētu būt 2009. gada decembris, jo tad tika pieņemti grozījumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, tieši nosakot, ka “kultūras ministra lēmumus var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā[un] lēmumu pārsūdzēšana neaptur to darbību” (šobrīd – likuma 14. panta 14. daļa). Ņemot vērā šajā laikposmā (2010.–2020.) pieminekļu sarakstā iekļauto objektu skaitu – 558 (Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes 2010.–2020. gada pārskati, https://www.nkmp.gov.lv/lv/publiskie-parskati), administratīvajā tiesā ir skatītas tikai dažas lietas saistībā ar aizsardzības statusa noteikšanu (līdz 10).

Vispārīgāk skatot, administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tiesībās uz labvēlīgu vidi ietilpst arī kultūras mantojums un kultūrvēsturiskais mantojums ietilpst prasījumā par vides aizsardzību (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016. gada 1. augusta lēmums SKA-942/2016 un 2018. gada 23. aprīļa lēmums SKA-989/2018). Tādējādi pārvaldes lēmumi saistībā ar aizsardzības statusa noteikšanu un iekļaušanu pieminekļu sarakstā (par objektu iekļaušanu un par atteikumu to darīt), kā arī par izslēgšanu no tā ir pakļauti administratīvās tiesas kontrolei gan no šo lēmumu adresātu, gan no citādi ieinteresēto personu puses.

Viena lietām par aizsardzības statusa noteikšanu ir skatīta visās trijās instancēs. Šajā gadījumā kompetentās institūcijas lēmums bez īpašnieka (valdītāja) piekrišanas iekļaut pieminekļu sarakstā baznīcas draudzei piederošu un nomniekam iznomātu vēsturisku objektu, kura fiziskā saglabāšana bija apdraudēta, tika atzīts par tiesisku visās trijās tiesu instancēs, ieskaitot kasācijas instanci(Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 30. jūnija spriedums Nr. A420237314 un 2018. gada 24. maija spriedums SKA-180/2018). Šajā lietā objekts tika iekļauts pieminekļu sarakstā, neskatoties uz īpašnieka ilgstoši noraidošo attieksmi, kā galējais solis, lai pasargātu objektu no fiziskas bojāejas. Pretēji īpašnieka apgalvojumiem vairāku gadu garumā, ka objekta saglabāšanu tas nodrošina arī bez aizsardzības statusa, tomēr praksē tas nepierādījās. Kompetentā iestāde uzskatīja, ka vienīgais veids, kā iejaukties privātīpašumā, pasargājot kultūrvēsturisku objektu no bojāejas, ir šis valsts aizsardzības statuss. Apgabaltiesa atzina, ka tās ieskatā “lietā izšķirošais ir apstāklis, [..] ka Objekta saglabāšana ir apdraudēta, un tas ir atkarīgs tieši no pieteicējas un trešās personas gribas. Lietas izskatīšanas gaitā tika noskaidrots, ka ne pieteicēja, ne trešā persona nav aktīvi ieinteresētas Objekta saglabāšanā jeb ir bezdarbīgas. Lietas izskatīšanas gaitā tika noskaidrots, ka Objekts pēc griestu iebrukšanas ir iekonservēts, bet ne ēkas īpašniece pieteicēja, ne nomniece trešā persona tiesai nevarēja paskaidrot, kas to ir izdarījis. Arī apstāklis, ka Objekts ir privātīpašumā, lietas izskatīšanā nav būtisks. Konstatētajos lietas apstākļos pieticējas īpašuma tiesības ir ierobežotas tiesiski un samērīgi” (Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 30. jūnija sprieduma Nr. A420237314 11. un 12. ievilkums). Administratīvā tiesa piekrita kompetentās iestādes viedoklim.

Administratīvajā apgabaltiesā 2021. gadā skatītā lietā (2021. gada 29. aprīļa spriedums Lietā Nr.A420176320 (AA43-0483-21/11)) bija “izšķirams strīds par to, vai pastāv priekšnoteikumi tam, lai uzliktu pienākumu [kompetentajai iestādei] sagatavot [kultūras pieminekļu] saraksta grozījumu projektu par objekta izslēgšanu no šī saraksta”. Šajā lietā ēka – kultūras piemineklis, pirms vairākiem gadiem bija iznīcināta ugunsgrēkā, krāsmatas demontētas ar kompetentās institūcijas atļauju, tomēr ilgstoši nekas netika darīts tās atjaunošanai. Pašvaldība bija izsniegusi izziņu par būves neesamību dabā. Jaunais objekta īpašnieks vērsās kompetentajā institūcijā ar lūgumu izslēgt objektu no kultūras pieminekļu saraksta. Iestāde to atteica, un tiesa pirmajā instancē atbalstīja tās nostāju.

Administratīvā apgabaltiesa, skatot lietu apelācijā, secināja, ka “likumdevējs kā vienīgo un reizē kā obligāto priekšnoteikumu kāda objekta izslēgšanai no saraksta ir paredzējis to, ka konkrētais objekts pilnībā ir zaudējis savu kultūras pieminekļa vērtību. Tas izriet no likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15. pantā noteiktā, ka pārvalde iesniedz kultūras ministram apstiprināšanai priekšlikumu par attiecīgā objekta izslēgšanu no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta, ja objekts pilnībā zaudējis kultūras pieminekļa vērtību”. Apgabaltiesa secināja, ka “likumdevējs [likumā “Par kultūra pieminekļu aizsardzību”] ir ietvēris atklāto jeb nenoteikto juridisko jēdzienu – pilnīgas kultūras pieminekļa vērtības zudums. Tiesību teorijā ir atzīts, ka atklātie (nenoteiktie) juridiskie jēdzieni ir sava veida deleģējums, ar kuru likumdevējs likuma piemērotājam (iestādei, tiesai) atļauj likuma normu saprātīgi konkretizēt. Atklātā juridiskā jēdziena saturs parasti tiek noskaidrots attiecīgā likuma un konkrētā gadījuma kontekstā (sk. Levits E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un Tiesības, 2003, 5.sēj., Nr.6. 166.lpp.). No minētā secināms, ka attiecīgā likuma mērķis un jēga kopsakarā ar konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem ir materiāls, pamatojoties uz kuru, tiesību piemērotājam ir jāformulē pazīmes, ar kurām aizpildīt atklātā juridiskā jēdziena saturu. Attiecinot šīs atziņas uz izskatāmo lietu, iespējams secināt, ka jautājums par to, vai objekts ir vai nav izslēdzams no saraksta, ir aplūkojams, ievērojot gan konkrētā objekta kā kultūras pieminekļa vērtību veidojošo saturu, gan tos mērķus, kurus likumdevējs vēlējās sasniegt ar likumu „Par kultūras pieminekļu aizsardzību””.(Sprieduma 11. punkts.)

Šajā lietā, analizējot normatīvos aktus un pārbaudot faktiskos apstākļus, Administratīvā apgabaltiesa konstatēja, ka “likumdevējs ir vēlējies saglabāt ne tikai nevainojamā vai labā stāvoklī esošus objektus, bet arī daļēji saglabājušos vai sliktā stāvoklī esošus objektus”. (Sprieduma 12. punkts.) Vēl arī tā konstatēja, ka, “lai arī pati ēka ir ar [kompetentās iestādes] saskaņojumu demontēta, ir saglabāta daļa ēkas autentisko detaļu [..] Tāpat ir konstatējams, ka ir saglabāta zemesgabala konfigurācija, saglabājusies konkrētā objekta vieta un zemesgabala vide. Turklāt 2011.gadā ir veiktas darbības, lai iespējami lielākā apmērā saglabātu ziņas par objekta arhitektoniski māksliniecisko vērtību. Proti, ir izgatavoti objekta uzmērījumu rasējumi un veikta objekta arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija [..]. No norādītā apgabaltiesa nepārprotami secina, ka objekts joprojām daļā pastāv, līdz ar ko nav pamata atzīt, ka objekts būtu pilnībā zaudējis kultūras pieminekļa vērtību. Secīgi atzīstams, ka nav konstatējama likumdevēja obligāti noteiktā priekšnoteikuma esība, lai [kompetentajai iestādei] būtu pamats sagatavot saraksta grozījumu projektu par objekta izslēgšanu no šī saraksta. Šāda daļēji saglabāta objekta izslēgšana no saraksta neatbilstu likumdevēja nospraustajam mērķim par objektu, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, saglabāšanu nākamajām paaudzēm”. (Sprieduma 13. punkts).