Summarize

[Šī termina skaidrojums tika sagatavots Kultūras mantojuma tiesību vārdnīcas projekta, kuru īsteno Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte un ArtLaw.club, ietvaros. Projektā darbojas Dr. art., LL.M Anita Vaivade, LL.M Līga Ābele, Dr. iur. Vadims Mantrovs, PhD ling., LL.M Anna Mutore un PhD iur.cand. Irina Oļevska. Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šī termina skaidrojumu sagatavoja PhD in linguistics, LL.M Anna Mutore]

• Vispārēja definīcija

Dabiska vai cilvēka veidota vide, kas izmantojama kā resurss cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanai.

• Tiesību aktos sniegtā definīcija

Nepastāv.

• Skaidrojums

Latvija, 2007. gadā ratificējot Eiropas Ainavu konvenciju (EAK), ir pārņēmusi šīs konvencijas definīciju. Proti, «Ainava – teritorija tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki, un kas ir izveidojusies dabas un/vai cilvēku darbības un mijiedarbības rezultātā.» (Likuma «Par Eiropas ainavu konvenciju», pielikuma-konvencijas 1. pants a) daļa). Tomēr reģionālajā mērogā ainava var tikt definēta detalizētāk. Tā Smiltenes novada teritorijas labiekārtošanas un apstādījumu aizsardzības noteikumi ainavu jēdzienu definē šādi “Ainava – ir fizioģeogrāfisks komplekss, cilvēka darbības vide un vēsturiski pārmantotu tradīciju, paražu un estētisko īpašību kopums, kultūras mantojums, kuram piemīt noteikta struktūra un funkcijas. Tā liecina par mūsdienu attiecībām starp cilvēku un vidi.” Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) veido Latvijas nacionālo ainavu politiku, īstenojot gan UNESCO 1972. gada konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, gan EAK nospraustos ainavu politikas mērķus. Ainavu politikas nostādnēs (Informatīvais buklets par ainavu politiku, 2017. g.) VARAM uzsver ka jēdziens « ainava » aptver visa veida ainavas, proti, dabas, lauku, urbānās un piepilsētu teritorijas, sauszemes un jūras teritorijas, iekšējos ūdeņus, kā arī ainavas, kuras var uzskatīt par ikdienišķām (visas cilvēku apdzīvotās ainavas), tipiskām (ainavas, kas raksturo noteiktus procesus, laikmetu vai konkrētu ainavu tipu), unikālam (izcili vērtīga ainava, kura ir vienīgā vai viena no nedaudzajām ainavām valstī, reģionā vai citā teritoriālā vienībā), vai degradētām. Savukārt likums « Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām » aizsargājamo teritoriju kategorijās (dabas rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi, aizsargājamās jūras teritorijas) ietver arī ainavas, precizējot šo jēdzienu ar iedalījuma vienību «apvidus» (platība), proti, ainavu apvidi, kas arī ietilpst aizsargājamo teritoriju kategorijā. Jēdziens «ainava» ir saistīts ar minētajām dabas aizsargājamām teritorijām. Tādejādi likumā jēdziens tiek lietots kā viens no aizsargājamo teritoriju definīcijas elementiem. Definējot nacionālos parkus (Latvijā ir 42 aizsargājamie dabas parki), likums raksturo ainavu kā cilvēka darbības neskartu un mazpārveidotu veidojumu (4. pants, 1. punkts). Savukārt biosfēras rezervāti tiek definēti kā plašas 2 teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas (4.1 pants, 1. punkts). Minētā likuma 8. pants «Aizsargājamo ainavu apvidi» definē šos apvidus kā teritorijas, kas izceļas ar savdabīgu vai daudzveidīgu ainavu. Saskaņā ar minēto pantu aizsargājamo ainavu apvidu, jeb teritoriju izveidošanas mērķis ir aizsargāt un saglabāt raksturīgo ainavu un tos ainavas elementus, kas ir būtiski aizsargājamo sugu un biotopu ekoloģisko funkciju nodrošināšanai, Latvijai raksturīgajai kultūrvidei un ainavas daudzveidībai, kā arī nodrošināt sabiedrības atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un dabu saudzējošu apsaimniekošanu. Saskaņā ar likumu « Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām » Ministru kabinets (Noteikumi Nr.69) ir izveidojis un uzskaitījis deviņus aizsargājamo ainavu apvidus, kas atrodas Vidzemes un Latgales novadā. Latvijai raksturīgas dabas ainavas aizsargā arī speciālie likumi. Te var minēt Gaujas nacionālā parka likumu un Pedvāles mākslas parka likumu, kas aizsargā, cita starpā, parka tipiskās ainavas. GNP likums noteic dabas lieguma zonas izveidošanu, lai saglabātu Gaujas senielejai un Gaujas pieteku ielejām raksturīgo dabisko ainavu ar maz pārveidotas dabas biotopu un cilvēku darbības ietekmētu biotopu mozaīku [..]. (8. panta 1.punkts). Saskaņā ar likumu ainavu aizsardzības zona ir izveidota, lai saglabātu raksturīgo daudzveidīgo ainavu, nacionālo kultūrvidi un rekreācijas resursus, kā arī nodrošinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību (9. panta 1.punkts). Savukārt PNP likums nodrošina parka kompleksu mākslas vērtību, kultūras mantojuma, dabas ainavas un vides saglabāšanu, aizsardzību un attīstību vienotā teritorijā. Laika gaitā ainavas jēdziens Eiropas regulējumā ir ticis paplašināts, jēdzienā ietverot arī telpiskās vides veidošanu. Jēdziena plašāka nozīme ienāk arī nacionālajos tiesību aktos. Līdz 2007. gadam (pirms EAK konvencijas pieņemšanas) jēdziens aptvēra dabas ainavas un kultūras pieminekļu aizsardzības jomu. Tā gan likumā par kultūras pieminekļu aizsardzību (spēkā no 12.02.1992.), gan arī Īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas "Abavas ieleja" nolikumā (spēkā no 20.06 1996.) ainava tiek raksturota šaurākajā nozīmē kā kultūrvēsturiska ainava, ņemot vērā tā laika starptautisko regulējumu dabas un kultūras pieminekļu jomā (1972. gada Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību). Līdz ar EAK ratificēšanu ainava tiek vērtēta kompleksi: ar to saprot gan kultūrvēsturisko ainavu kā kultūras mantojuma daļu un tās aizsardzību, gan arī pilsētvides ainavu un tās veidošanu, jo saskaņā ar EAK ainavas veido galveno cilvēka un sabiedrības labklājības elementu un līdz ar to būtiska ir ainavu aizsardzība, pārvaldība un plānošana. Tā rezultātā ainavas jēdziens tiek iestrādāts nacionālajos tiesību aktos ne tikai attiecībā uz dabas ainavām, bet arī attiecībā uz pilsētvides veidošanu, kā arī attiecībā uz kultūras mantojuma aizsardzību. Kultūras mantojuma aizsardzības kontekstā likums « Par kultūras pieminekļu aizsardzību » aizsargā kultūrvēsturiskas ainavas, identificējot tās kā kompleksos nekustamos kultūras pieminekļus (likuma 2. pants). Saistībā ar kultūras mantojuma saglabāšanu ainavu jēdziens tiek minēts vairākos tiesību aktos. Tā nesen pieņemtajā 3 Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likumā (spēkā no 06.07.2020.) Brīvības pieminekļa un Rīgas brāļu kapu kultūrvēsturiska vērtība tiek raksturota, cita starpā, kā «telpiskais risinājums pilsētvides ainavā» (2. panta 2. un 3. daļa). Tāpat Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā «ainaviskais dizains» tiek minēts kā viens no kultūrvēsturiskās vērtības elementiem (1. panta 1. un 2. punkts). Saskaņā ar minēto likumu izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.127 (2004. gada 8. marts) «Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi», kultūrvēsturiskās vides vērtības saglabāšanas nolūkā paredz nepieciešamību, projektējot jaunu apbūvi starp Vecrīgas ēkām, veikt ielas ainavas telpisko analīzi, «pilsētvidē saglabājot vēsturiskās apbūves mērogu un tradicionālo ielu un laukumu telpas ainavu» (7.1.2. punkts), saglabājot arī Vecrīgas jumtu ainavu, kas ir viens no Vecrīgas kultūrvēsturiski unikālajiem elementiem (7.1.4. punkts.) Vērtējot ainavu jēdzienu pilsētvidē, teritorijas pārvaldības un plānošanas kontekstā, būvniecībai jāatbilst arhitektoniskās kvalitātes principam, «saskaņā, ar kuru būves projektē, līdzsvarojot būvniecības funkcionālos, estētiskos, sociālos, kultūrvēsturiskos, tehnoloģiskos un ekonomiskos aspektus, kā arī būvniecības ierosinātāja un sabiedrības intereses, dabas vai pilsētas ainavas individuālo identitāti izceļot un organiski iekļaujot kultūrvidē, tādējādi to bagātinot un veidojot kvalitatīvu dzīves telpu» (Būvniecības likuma 4. pants). Savukārt Latvijas galvaspilsētas Rīgas Domes ainavu plānojuma dokumentos uzsvērs, ka Rīgas telpiskā vīzija ir « Ainavu veidošanās ir uz dažādiem priekšnosacījumiem balstīts process, kas var tikt regulēts ar teritorijas attīstības plānošanas instrumentiem. Ainavu attīstību ietekmē gan nacionālā, gan pilsētas politika, kas nosaka pilsētas vietu un nozīmi, kā arī parāda galvenās sabiedrībā atzītās vērtības. » Saskaņā ar plānojuma dokumentiem ainavas ir cilvēku kopīgā kultūras un dabas mantojuma daudzveidības izpausme un identitāte. Pilsētas ainavas ir kultūras un dabas vērtības, kas atspoguļo pilsētas identitāti, attīstību un vidi. Saskaņā ar nacionālās politikas nostādnēm Latvijas ainavu nākotnes redzējumā Latvijas ainava ir vienotais dabas un kultūras mantojums, gadsimtos veidota vērtība pilsētās un laukos, katra Latvijas cilvēka un valsts identitātes pamats un viens no valsts starptautiskās atpazīstamības elementiem.

• Piemēri

Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros 2017. gadā tika uzsākts projekts « Ainavu dārgumi ». Projekta ietvaros ikviens iedzīvotājs tika aicināts pieteikt savu ainavu dārgumu vietnē. Pēc pieteikumu izvērtēšanas tika atlasītas un apskatei piedāvāts 50 ainavas kā Latvijas ainavu dārgumi. https://ainavudargumi.lv/par-projektu/ Lai gan tiesu praksē vidi degradējošas apbūves un piesārņojuma negatīvās ietekmes uz vidi kontekstā ainavu jautājums ir skatīts vairākās administratīvo un apgabaltiesu lietās, vairākas no tām ir pārsūdzētas arī kasācijas kārtībā, tā nesniedz ainavu definējumu. Piemēram, LR Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 10. jūlija spriedums lietā Nr. A420301716, SKA-317/2020, par dzelzceļa infrastruktūras līnijas Rail Baltica trases posmu izveidojumu. Šajā lietā kasācijas instancē tiek apstrīdēta dzelzceļa trases posma 4 izbūve gar ainavu apvidu «Ādaži», un tiek vērtēta trases posma, iespējams, negatīva ietekme uz vidi un minēto ainavu apvidu. Minētajā lietā Senāts vērš uzmanību uz to, ka ekonomiskie apstākļi nedrīkst prevalēt pār vides aizsardzības prasībām. Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā Nr.A420217017, (04.03.2021.) attiecas uz juridiskas personas iesniegumu Rīgas pilsētas būvvaldei ar lūgumu atļaut īslaicīga pārvietojama kioska novietošanai Rīgas vēsturiskajā centrā. Būvvalde šo ieceri neakceptē, atzīstot, ka kioska novietojums neatbilst apbūves noteikumu prasībām. Zemesgabals, uz kura bija paredzēts novietot minēto kiosku, atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” un UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma vietas „Rīgas vēsturiskais centrs” teritorijā. Uz šo teritoriju attiecas Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošie noteikumi Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”. Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt konkrētās teritorijas vides un kultūras vērtību aizsardzību un harmonisku teritorijas attīstību. Administratīvā tiesa šajā lietā secināja, ka, lai arī īslaicīgas lietošanas būvju ekspluatācijas termiņš ir ierobežots, tas nedod pamatu uzskatīt, ka tāpēc šādu būvju būvniecība neietekmē konkrētās teritorijas apbūves raksturu, šīs teritorijas dabas un kultūras vērtības un to aizsardzību. Arī īslaicīgas lietošanas būvēm ir harmoniski jāiekļaujas pilsētas veidolā. Tiesas ieskatā ar īslaicīgas lietošanas būvju izvietojumu varētu tikt izjaukta plānotā attiecīgās teritorijas apbūves kopaina.

• Citi informācijas avoti

S. Bell, Z. Peneze, O. Nikodemus, A. Montarzino, I. Grīne. The value of the Latvian rural landscape. European Landscapes and Lifestyles. The Mediterranean and Beyond, 2007, Lisbon, p. 347—362.