Summarize

Selfiju uzņemšana kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamo sastāvdaļu. Mēs gribam fiksēt momentu un sevi tajā. Jāņem vērā, ka arī selfiju izplātīšanai var būt ierobežojumi, pat tad, ja mēs uzņemam bildi publiskajā vietā, uz ielas, muzejā, parkā. Ko mēs varam darīt, ja mūsu bildē ir kāds ar autortiesībām aizsargāts darbs - piemineklis, ēka, glezna muzejā? Vai drīkstam to augšupielādēt mūsu personiskajā Facebook albumā? Uz šiem jautājumiem atbild Turības universitātes profesore, Dr.iur. Ingrīda Veikša

*ArtLaw.club priekšvārds

Ingrīda Veikša, Dr.iur., profesore

Turības universitāte, Rīga, Latvija

Publiski izstādītu darbu izmantošana

Vai pieminekļi, skulptūras, ēku arhitektūra, dažādi vides objekti, reklāmas stendi, kas atrodas ielās, laukumos, muzeju un izstāžu zālēs vai citās sabiedrībai pieejamās vietās ir aizsargāti ar autortiesībām? Vai mēs drīkstam pie tiem fotografēties un ielikt šos attēlus savā albumā? Vai mēs drīkstam šos attēlus ievietot internetā, piemēram, savā Facebook profilā? Vai tūrisma kompānijas drīkst šos attēlus nopublicēt savā ceļojumu katalogā vai mājas lapā?

Šie jautājumi kļūst aizvien aktuālāki līdz ar tehnoloģiju attīstību, kas ļauj dažādus objektus, to skaitā – arī autordarbus - padarīt pieejamus plašam cilvēku lokam aizvien dažādākos veidos.

Atbildes uz šiem  jautājumiem meklējamas katras valsts nacionālajos autortiesību likumos, kā arī jāvērtē to attīstība, ņemot vērā šobrīd Eiropas Savienībā notiekošo, tā saukto - „autortiesību reformu”.

Autoru ekskluzīvās tiesības

Primārais autortiesību uzdevums ir aizsargāt autora darba augļus pret to neatļautu lietošanu.[1] Angļu valodā šīs tiesības saucas „copyright” jeb „kopēšanas tiesības”, kas norāda, ka tās ir tiesības aizliegt citām personām kopēt kādas personas – autora – radīto darbu.

Autortiesības ir izņēmuma tiesības. Tas nozīmē, ka tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt visiem citiem izmantot viņa darbu. Tas rada sava veida „monopoltiesības” uz minēto īpašumu.[2] Autortiesību likumi visās valstīs nosaka, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, kā arī saņemt atlīdzību par darba izmantošanu.

Latvijas Autortiesību likumā[3] autoram ir uzskaitītas autoram piederošās mantiskās tiesības, no kurām divas attiecas uz apskatāmo jautājumu - publiski izstādītu darbu izmantošanu. Autoram ir izņē,muma (jeb ekskluzīvas) tiesības:

1. kopēt jeb reproducēt darbu, pie kam – par reproducēšanu tiek atzīta arī divdimensiju kopijas izgatavošana no trīsdimensiju objekta. Tātad publiski izstādīta trīsdimensiju darba – pieminekļa ēkas, vides objekta u.tml. fotografēšana (divdimensiju attēla izgatavošana) atzīstama par reproducēšanu;  

2. padarīt darbu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā (vienkāršojot teikto - darbu ievietošanu internetā). Šī ir visjaunākā tiesība, kas radusies līdz ar informāciju tehnoloģiju attīstību, kad skatītājs pats savā datorā vai citā sevis izvēlētā ierīcē var izvēlēties laiku un vietu, kad apskatīties tur pieejamo autordarbu.

Izņēmumi no autortiesību aizsardzības

Tikai autors var izlemt, atļaut vai aizliegt savas veidotās skulptūras fotografēšanu. Taču ne vienmēr! Ja šī skulptūra patstāvīgi atrodas publiskā vietā (uz ielas, laukumā, izstāžu zālē vai tamlīdzīgā publiskā vietā), tad autora tiesības ar likumu tiek ierobežotas, atļaujot ikvienam bez prasīšanas un maksāšanas šī darba attēlu izmantot personiskām vajadzībām:

1. atļaujot veidot publiski izstādītu darbu fotogrāfijas vai videoierakstus - drīkst fotografēt savu ģimeni uz pieminekļa fona un fotogrāfiju ievietot personiskajā albumā;

2. ieviešot tā saukto „nesēja atlīdzību” – drīkst kopēt tiesiski iegūtus darbus vienā kopijā personiskai lietošanai, jo par to autoram ir samaksājuši atlīdzību kopējamo iekārtu vai nesēju ražotāji.

Tomēr šo nofotografēto attēlu drīkst izmantot tikai citiem personīgiem mērķiem, bet nedrīkst, piemēram, iekļaut reklāmā vai izgatavot pastkarti ar attiecīgā pieminekļa attēlu un to pārdot, vai ievietot to internetā vai citā vietā, kur sabiedrības locekļi var piekļūt šim attēlam.

Autortiesību likumā nav definēts „publiskas vietas” jēdziens, tāpēc varam skatīties  Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā[4], kurā ir teikts, ka publiska vieta ir jebkura vieta, kura neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai.

Kā redzams no definīcijas šajā likumā, tad internets netiek uzskatīts par publisku vietu, kā to dažkart interpretē personas, kas grib attaisnot savu prettiesisko rīcību, bez atļaujas izmantojot interentā atrastus darbus. Par publiski izstādītiem darbiem tiek atzīti tikai arhitektūras, fotogrāfijas, vizuālās mākslas, dizaina vai lietišķās mākslas darbi, kas ir pastāvīgi izstādīti visai sabiedrībai pieejamās vietās.

Eiropas Savienības tiesiskais regulējums

Autortiesību direktīvas[5] 5.3.punkts, nosaka, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus reproducēšanas vai publiskošanas internetā tiesībām dažādu autoru radīto darbu, piemēram, arhitektūras vai tēlniecības darbu izmantošanai, kas radīti pastāvīgai eksponēšanai sabiedriskās vietās. Pašlaik dalībvalstis var brīvi izvēlēties, vai ieviest savos autortiesību likumos tā saukto "panorāmas brīvības" noteikumu ka pieļaujams saskaņā ar Autortiesību direktīvas noteikumiem. (5.3.h.punktā).

Tas ir viens no Autortiesību direktīvā paredzētajiem izņēmumiem autora un sabiedrības tiesību līdzsvarošanai, valstis nav spiestas to ieviest savos nacionālajos likumos, tomēr Latvijā šis izņēmums ir ieviests Autortiesību likuma 25.pantā[6].

Savukārt, Autortiesību direktīvas 5.2.b. punkts atļauj dalībvalstīm ierobežot reproducēšanas tiesības, ja tā tiek veikta personiskai lietošanai un to veic privātpersona ar nekomerciālu mērķi, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti saņem taisnīgu atlīdzību. Kā tika analizēts iepriekš, tad arī šis ierobežojums Latvijā ir ieviests, nosakot tā saukto „nesēja atlīdzību” 34.pantā[7].

Autortiesību direktīva liek pirms ierobežojumu piemērošanas ikreiz veikt tā saukto „trīs soļu testu”, lai izvērtētu, vai šāda izmantošana nav pretrunā ar darba parasto izmantošanu un vai nepamatoti neskar autoru likumīgās intereses. Latvijas Autortiesību likumā šis nosacījums ietverts 18.panta 2.daļā, nosakot, ka autoru tiesību ierobežojumi var tikt  piemēroti tikai tādā veidā, kas nav pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežo autora likumīgās intereses.

Šeit noteikti jāpiebilst, ka pieminekļu un ēku autoru tiesības tiek aizsargātas vienīgi autortiesību aizsardzības termiņa laikā (visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves). Darbus, kuriem izbeidzies autortiesību termiņš, var brīvi izmantot jebkura persona, ievērojot autora tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.

Tiesvedības

Publiskās vietās pastāvīgi atrodošos darbu izmantošana izspriesta vairāku valstu tiesvedībās.

Piemēram Francijā notika tiesas process, kurā tika izskatīts strīds par tiesībām reproducēt un izmantot komerciālai lietošanai Šambord (Chambord) pils[8] fotogrāfijas. Kronenbūras alus darītava šīs pils attēlu izmantoja reklāmas kampaņā par vienu no tā alus produktiem. Strīds gan nebija par autortiesībām, bet par īpašuma tiesībām, jo autortiesību aizsardzības termiņš šīs pils arhitektam jau bija beidzies. Tika izskatīts jautājums, vai ir jāprasa atļauja no sabiedriskās organizācijas, kas atbildīga par šīs pils uzturēšanu. Tiesa (divās instancēs) nolēma, ka ēkas, kurai beidzies tiesību aizsardzības termiņš,  fotogrāfijas komerciāla izmantošana ir atļauta bez iepriekšējas atļaujas vai finansiālas kompensācijas, ja vien fotogrāfija nerada neparedzētus traucējumus ēkas īpašniekam.[9]

Arī Latvijā notika tiesvedība par dzīvojamo māju fotogrāfiju izmantošanu. Arī šajā tiesā netika vērtēta tiesība izmantot publiskās vietās pastāvīgi atrodošos arhitektūras darbu, bet gan tiesību pāreja no autora ēkas būvētājam un no būvētāja – ēkas īpašniekam. Strīds lietā bija starp pieciem dzīvojamo māju īpašniekiem un  uzņēmumu, kurš  bez māju īpašnieku atļaujas publiskoja (padarīja pieejamus internetā) viņu nopirkto ēku fotogrāfijas. Augstākā tiesa norādīja, ka gadījumā ja ēka, kuras projektu pasūtījusi viena persona, nonāk citas personas īpašumā, tās ieguvējs automātiski nekļūst par ēkas kā arhitektūras darba vai tās projekta autora tiesību pārņēmēju, jo tam ir nepieciešama speciāla līgumiska klauzula[10].

Zviedrijas tiesā tika izskatīts strīds starp māksliniekus autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju  Bildkonst Upphovsrätt i Sverige un uzņēmums „Wikimedia Sweden” (turpmāk – Vikipēdija), kurš veido interneta enciklopēdija «Vikipēdija», par to, ka interneta vietnē offentligkonst.se tika izvietoti  publiskās vietās izvietotu mākslas darbu attēli. Vikipēdija atsaucās uz Zviedrijas likumu un ES noteikumiem, kas atļauj publiskā vietā izstādītus darbus izmantot, tai skaitā, padarīt pieejamus internetā, ja tas netiek darīts komerciālos nolūkos. Zviedrijas Augstākā tiesa, atsaucoties uz Autortiesību direktīvu (2001/29/EK), kas paredz autortiesību izņēmumus, pieņēma nolēmumu lietā[11], nospriežot, ka  šāda izmantošana neiztur Direktīvā noteikto „trīs soļu testu”, jo tā ļauj plaši izmantot autoru darbus, nesniedzot nekādu kompensāciju autoriem. Rezultātā tiesības tiek aizskartas lielākā mērā, nekā šis ierobežojums paredz. Šai gadījumā pat nav svarīgi, ka izmantojums ir nekomerciāls.[12] Lai gan šī vietne bija pieejama sabiedrībai bez maksas, tika atzīts ka tā šāda izmantošana pārmērīgi ierobežo autoru likumīgās intereses, tādēļ nav atļauta[13]. Līdz ar to tika atzīts, ka saskaņā ar šobrīd eksistējošo tiesisko regulējumu, publiskās vietās izstādītu autordarbu, kuriem ir spēkā tiesību aizsardzības termiņš, ievietošana internetā nav atļauta.

Eiropas Savienības autortiesību reforma

Eiropas Savienībā šobrīd noris autortiesību reforma – tiek gatavota pieņemšanai „Autortiesību direktīva digitālajā laikmetā”[14]. Direktīvas sagatavošanas gaitā EP deputāti diskutēja par noteikumiem, vai, lietojot sabiedrisko celtņu un publiski izvietotu mākslas darbu attēlus komerciālos nolūkos, būtu iepriekš jāsaņem to autoru atļauja.

Šajās diskusijās aktīvi iesaistījās arī Vikipēdija, protestējot pret iespējamo direktīvas redakciju un, baidoties, ka tajā varētu tikt iekļauti nelabvēlīgi noteikumi, pat uz laiku slēdza savu lapu vairākās ES valstīt, tai skaitā – Latvijā. Vikipēdija uzskata, ka Eiropas Parlaments virza direktīvas piedāvājumu, „kas, ja tiks apstiprināts, ievērojami kaitēs interneta brīvībai. Mēs vēlamies turpināt piedāvāt brīvu, atvērtu, kopīgi veidotu enciklopēdiju ar pārbaudāmu saturu.” Vikipēdija savā mājas lapā aicina arī ieviest tā saukto “panorāmas brīvību” visā ES.[15]

Jēdziens „panorāmas brīvība” nav definēts nevienā tiesību aktā, tādēļ Vikipēdija to skaidro savā mājas lapā nosakot, ka tas ir noteikums autortiesību likumā, kas ļauj uzņemt ēku un dažkārt arī publiskā vietā novietotu skulptūru un citu mākslas formu fotogrāfijas un video, kā arī radīt cita veida attēlus (kā akvareļus un gleznas) un publicēt tos, nepārkāpjot autortiesības, kas uz šiem darbiem attiecas. Panorāmas brīvība ierobežo autortiesību īpašnieka iespējas vērsties pret šādu attēlu veidotājiem un izplatītajiem. Tas ir izņēmums parastajiem noteikumiem, kas nosaka, ka autortiesību īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju atvasinātu darbu izveidei un izplatīšanai. Šī frāze radusies no vācu valodas termina panoramafreiheit. Vikipēdija norāda, ka Latvijā šobrīd panorāmas brīvība nepastāv.[16]

Pēdējais apgalvojums, ka Latvijā šobrīd panorāmas brīvība nepastāv gan ir diskutējams, jo Autortiesību likums atļauj publiskās vietās izstādītu darbu izmantošanu personiskai lietošanai un informācijai ziņu raidījumos. Tiesa, likums neatļauj šos darbus izmantot komerciālā nolūkā, jo to šobrīd neatļauj spēkā esošā Autortiesību direktīva.

Jaunās direktīvas priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā teikts, ka direktīvas izstrāde gaitā (no 2016. gada 23. marta līdz 2016. gada 15. jūnijam) notika sabiedriskā apspriešana par "panorāmas brīvību", kas deva iespēju ievākt dažādus viedokļus. Jāteic gan ka šobrīd pieejamajā direktīvas testā (projektā) nekas nav teikts par "panorāmas brīvības" attīstību, tāpēc jāseko līdzi nākamajiem grozījumiem projektā, kas pēc direktīvas pieņemšanas būs jāievieš nacionālajos likumos, tai skaitā – Latvijas Autortiesību likumā.

[1] Jacob, R., Alexander, D. A Guidebook to Intelectual Property, Fourth Edition. London: Sweet & Maxwell, 1993. p. 640.