Summarize

Iespiedgrafika tradicionāli netiek izdalīta no kopējā mākslas konteksta. Tomēr visai bieži iespiedgrafikas darbi tiek jaukti ar reprodukcijām, jo īpaši tāpēc, ka tās tiek tiražētas vairumā, pie tam mehāniski, pretēji vienam vienīgam darbam, ko veido pats mākslinieks pašrocīgi. Ir tomēr jāatceras, ka iespiedgrafikas darba vērtība un cena dramatiski atšķiras no reprodukcijām, jo pirmais ir mākslas darbs, savukārt otrais ir vienīgi digitāla vai fotomehāniska kopija. Šis raksts piedāvā iepazīties ar iespiedgrafikas īpatnībām, kas palīdzēs pat nepieredzējušam mākslas cienītājam izvēlēties vērtīgu mākslas darbu. Raksts tapis konsultējoties ar Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu.

Zvērināta advokāte Irina Oļevska

LL.M, Diploma in Art Law

Kā pareizi izvēlēties iespiedgrafikas darbu (estampu)?

Autore izsaka īpašu pateicību Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītājam, profesoram Guntaram Sietiņam, kurš konsultēja autori raksta tapšanas procesā.

Gravīra, paraksts, numurs, tirāža… Ar iespiedgrafiku saistīta terminoloģija dažreiz ir mulsinoša. Ja viens un tas pats attēls pieejams vairākos eksemplāros – vai tam var būt liela vērtība? Kā atšķirt vērtīgu mākslas darbu no reprodukcijas?

Šajā rakstā aplūkosim iespiedgrafikai raksturīgas īpašības, kas ir jāzina pirms nolemjat iegādāties darbu.

Iespiedgrafiku raksturo:

1. Iespiešanas process un pielietotā grafikas tehnika

2. Tirāža

3. Paraugnovilkumi

4. Novilkumi, kas izgatavoti pēc autora nāves

5. Paraksts

6. Tirāžas numurs

Iespiešanas process un pielietotā grafikas tehnika

Ir svarīgi saprast, ka iespiedgrafikas darba tapšanas process ir viens no pamatelementiem, kas padara to par mākslas darbu. Tradicionāli, uz printera drukātie, pārfotografētie vai skenētie attēli ir uzskatāmi par mazvērtīgām kopijām (reprodukcijām), savukārt ierobežotās tirāžās pavairoto “īsto” iespiedgrafiku dažreiz pērk pat par simtiem tūkstošiem euro.

Priekšstats par iespiedgrafikām radies jau 1000 gadu pirms mūsu ēras Babilonā. Attīstoties jaunām tehnoloģijām un parādoties jauniem materiāliem iespiedgrafikas darbi pārņēma reģionu pēc reģiona. Savu darbu pavairošanu iespiedgrafikas veidā sekmīgi izmanto arī mūsdienu mākslinieki.

Klasiskajā izpratnē iespiedgrafikas darbi tiek drukāti no vienas vai vairākām oriģinālām iespiedformām (klišejas vai matricas). Pazīstamākie iespiedformu veidi ir:

• metāla klišejas (parasti vara vai cinka) gravīrai un ofortam;

• litogrāfijas akmeņi;

• koka klišejas kokgrebumam un kokgriezumam;

• linoleja klišejas linogriezumiem;

• uz rāmja uzstiepts zīda vai sintētisks audums sietspiedei.

Iespiešanas process notiek ar lielāku (piemēram, mākslinieka (autora) darbs pie klišejas izgatavošanas un drukāšanas) vai mazāku (piem., piekrišanas došana iespiedgrafikas izgatavošanai) mākslinieka iesaistīšanās pakāpi, kas vēlāk arī nosaka iespiedgrafikas darba vērtību. Tāpat darba vērtību ietekmē tirgū esošo identisko novilkumu skaits, jeb tirāža – jo lielāks ir pieejamo darbu skaits, jo mazāka ir katra individuālā darba vērtība. Lai līdzsvarotu visu iesaistīto pušu intereses, pastāv noteikums, ka pēc attiecīgā darbu skaita (tirāžas) iespiešanas klišeja ir jāiznīcina vai jāpadara nederīga. Tas nozīmē, ka iespiest vēl kaut vienu attēlu no tās pašas klišejas vairs nebūs iespējams. Tā veidojas “ierobežotā tirāža”.

Piemērs: Skulptūras arī pieskaita pie tiražētajiem mākslas darbiem (angl. “fine art multiples”), jo tām piemīt visas tiem raksturīgas īpašības: tās tiek izlietas no klišejas, ierobežotajās tirāžās, var saturēt autora parakstu, numuru, kā arī pēc tirāžas izlaišanas klišeja ir jāiznīcina.

Šajā kontekstā interesants liktenis ir Frederika Remingtona (Frederic Remington) taisītām 160 bronzas skulptūrām „Bronco Buster”, ko viņš uztaisījis no 1895.gada līdz savai nāvei 1909.gadā. Pašlaik katra no tām maksā no $100 000 līdz $150 000. Mākslinieka testaments ļāva atraitnei taisīt tādas pašas bronza skulptūras līdz viņas nāvei, ko viņa arī ir darījusi. Tā, līdz Remingtona sievas nāvei 1918.gadā, viņa ir paspējusi saražot vēl 110 Bronco Busters. Izgatavotai klišejai pēc tam būtu bijis jābūt iznīcinātai, bet lietuvē, kurā tā glabājās, paspēja sataisīt vēl 105 Bronco Busters pirms klišeja tika iznīcināta tiesas priekšā pamatojoties uz tiesas pavēli 1920.gadā. Remingtona akurāti uztaisīta klišeja izskatījās nedaudz nolietota, kad atraitne veidojusi kovbojus, un pēdējās Bronco Buster skulptūras ir mazāk detalizētas. Vienā brīdī, zirga ausis saplīsa un tos salabojis neveikls amatnieks, kā rezultātā sanāca ēzeļveida ausis. Neskatoties uz to, pat pēc šādas uzlabošanas, Bronco Busters skulptūras, kas tika uztaisītas 1919. līdz 1920.gadā, maksā no $25 000 līdz $50 000 katra. 1930.gadā kādi afēristi uztaisījuši klišejas no esošām skulptūrām un pārdeva no jauna izlietas kā oriģinālas. Rietumu mākslas speciālists Rudijs Vunderlihs (Rudy Wunderlich) no Čikāgas Mongersona Vunderliha Galerijas (Chacago’s Mongerson Wunderlich Galleries) novērtē, ka pašlaik tirgū ir ap 6 000 Bronco Buster kopiju – 20 reizes vairāk nekā oriģinālu – kur lielāka daļa no šīm reprodukcijām tiek pārdotas par $1 000 līdz $6 000 par katru. Ir atzīmējams, ka no jauna izlietas skulptūras vienmēr ir collu vai divas mazākas nekā oriģinālas, jo karstās bronzas skulptūras tādā pašā izmērā kā oriģinālas atdzēšot samazinās. (avots: Denise M. Topolnicki, The Fine Art of Fraud Masters of Deception Have Discovered That it is Hugely Profitable -- and Rather Easy -- to Bilk Small-Time Collectors, Money, September 1, 1986)

Tirāža

Tirāža ir identisku iespiedgrafikas eksemplāru skaits, kas nodrukāti no iespiedformas (klišejas). Tirāžas lielumu parasti nosaka mākslinieks vai iespiedējs, pamatojoties uz kvalitatīvu novilkumu skaitu, ko var veikt pirms klišeja nolietojas. Tādējādi, tirāžas lielums var variēties no viena līdz pat tūkstošiem novilkumu (piemēram, sietspiedē).

NB!  Konkrētam tirāžas lielumam ir jābūt strikti noteiktam un novirzes (parasti, skaita palielināšana), īpaši tās, kas nav saskaņotas ar mākslinieku, ir aizliegtas.

NB! Pērkot iespiedgrafikas darbu, Jums ir tiesības pieprasīt no pārdevēja visu viņam zināmo informāciju, t.sk. par tirāžu, paraugnovilkumu veidu un skaitu.

Paraugnovilkumi

Tā ir standarta prakse, ka papildus pamata tirāžai, tiek iespiesti paraugnovilkumi skaitliski mazākā apjomā. Ir sastopami šādi paraugiespiedumu veidi:

Mākslinieka paraugnovilkumi (angl. “Artist’s proofs” vai AP (šis termins tiks izmantots arī tālāk tekstā); fr. "Epreuve D'Artiste" vai EA) – eksemplāri, ko mākslinieks izvēlas paturēt sev. Vēsturiski, mākslinieka paraugnovilkumi bija pirmie nodrukātie novilkumi, tāpēc tie skaitījās viskvalitatīvākie. Arī joprojām ar AP ir ierasts apzīmēt pašus pirmos novilkumus, pirms tiek sākta tirāžas drukāšana. Tradicionāli ar AP mākslinieki paraksta apmēram 5% novilkumus no kopējās tirāžas. Pastāv arī prakse numurēt AP novilkumus ar romiešu cipariem, piemēram, no AP I/III līdz AP III/III.

Darba paraugnovilkumi (angl. “working proofs”) vai izmēģinājuma novilkumi (angl. “trial impressions”) ir tā sauktie kontrolnovilkumi, kas tiek drukāti darba izgatavošanas pēdējā stadijā, lai mākslinieks varētu izvērtēt, piekoriģēt un uzlabot attēlu līdz vēlamajam rezultātam. Dažkārt darba paraugnovilkumi būtiski atšķiras no pamattirāžas darbiem. Parasti mākslinieks tos neparaksta.

Piemērs: Le Minotauromachie ir Pikaso pazīstamākais un nopietnākais grafikas darbs. Tas tika iegravēts uz vara plātnes un drukāts slavenajā Parīzes spiestuvē, Atelier Lacouriere. Līdz šim ir saglabājušies vien 13 Le Minotauromachie eksemplāri. Pastāv uzskats, ka no sākotnējās klišejas tika nodrukāti 50 eksemplāri, kaut arī Pikaso savas dzīves laikā apgalvoja, ka pastāvēja tikai 30 eksemplāri. Tāpat pastāv 39 neparakstīti darbi, lielāka daļa no kuriem ir Pikaso mantinieku īpašumā.

Le Minotauromachie darba paraugnovilkumi ievērojami atšķīrās no gatavā darba. Kad sākotnējais variants autoru neapmierināja, abi meistari – Pikaso un iespiedējs – pārstrādāja klišeju. Rezultātā attēls, kādu mēs to pazīstam, kļuva tumšāks un ekspresīvāks.

Bon a tirer paraugiespiedumi (vai BAT, kas franču valodā nozīmē „derīgs drukai”) – pirmie novilkumi, kas tiek iespiesti ierobežotas tirāžas ietvaros un kas atbilst tam vizuālam standartam, pēc kura tālāk tiks iespiesti visi eksemplāri ierobežotajā tirāžā.

Iespiedēja paraugnovilkumi (angl. “Printer's proofs”) – novilkumi, ko iespiedējs patur darba reģistrēšanai. Bieži mākslinieki paraksta šos eksemplārus, lai izrādītu savu pateicību.

Atcēluma paraugnovilkumi (angl. “Cancellation proofs”) – pēdējie novilkumi, kas tiek drukāti pēc tam, kad tirāžas druka ir pabeigta, lai parādītu, ka mākslinieks klišeju ir sabojājis, un tā vairāk netiks izmantota citu novilkumu veikšanai.

Hors de Commerce paraugnovilkumi (vai H.C., kas franču valodā nozīmē „nav paredzēts pārdošanai”) – novilkumi, kas ir identiski ierobežotajai tirāžai, un kuri kalpo kā darba paraugs uzrādīšanai dīleriem un galerijām. Šie novilkumi var būt un var arī nebūt parakstīti.

NB! Minēto paraugnovilkumu pastāvēšanu attaisno vēsture, loģika un ierasta prakse. Ideālā pasaulē, šiem paraugnovilkumiem ir jāveido minimālā daļa no visu iespiesto darbu kopskaita. Diemžēl praksē ir zināmi daži gadījumi, kad atsevišķiem tirgus dalībniekiem rīkojoties negodprātīgi, minēto paraugnovikumu veidi bija sastopami vairākos eksemplāros, pat veselās atsevišķajās tirāžās.

Šādu papildtirāžu esamība, protams, samazina visu citu pastāvošo eksemplāru vērtību. Tāpēc pirms pērkat izvēlēto darbu pārliecinieties pie pārdevēja par visu iespiesto darbu (ieskaitot visu paraugnovilkumu) kopskaitu, lai jūsu investīcija attaisnotos un tirgus nebūtu pēc kāda laika pārpildīts ar identiskām vai līdzīgām kopijām.

Paraksts

Tiek uzskatīts, ka paraksta esamība norāda, ka konkrēto novilkumu ir apstiprinājis mākslinieks un tam nepiemīt nekādi defekti. Paraksts apstiprina arī to, ka iespiedgrafikas darbs ir cilvēka (autora), nevis mašīnas mehāniski radīts darbs. Tas arī norāda, ka darbs nav izgatavots pēc autora nāves (angl. “posthumous print”). Tieši tāpēc iespiedgrafikas darbi ar derīgu mākslinieka parakstu tiek parasti vērtēti daudz augstāk nekā bez paraksta. Paraksts var arī ietvert datumu, kad klišeja tika izgatavota, nevis datumu, kad novilkumi tikuši drukāti. Tomēr, ļoti bieži trūkst pierādījumi, ka attiecīgais iespiedgrafikas darbs ir atributējams konkrētajam māksliniekam (tas īpaši raksturīgs senāko laiku iespiedgrafikas darbiem). Gandrīz neiespējami ir šobrīd noteikt, vai Rafaēla 1500-os gados parakstītos darbus radījis pats Rafaēls, vai arī tos ir radījis viņa kolēģis Ugo da Capri.

Līdz ar iespiedgrafikas darbu formu, lielumu un skaitu (kas var variēties vienam un tam pašam māksliniekam), veids, kā mākslinieks paraksta darbu, var arī mainīties. Džeimss Ensors (James Ensor), piemēram, savu rokrakstu un līdz ar to arī parakstu ir mainījis 8 reizes savas karjeras gaitā.

NB! Līdzas tirāžas kopskaitam, autora parakstam ir liela nozīme nosakot iespiedgrafikas darba vērtību.

Darbs, kas izgatavots pēc autora nāves

Atšķirībā no mākslinieka paraksta tīša viltojuma, iespiedgrafiku, ko parakstīja mākslinieka radinieki pēc mākslinieka nāves, nevar uzskatīt par pilnīgi bezvērtīgu feiku. Piemēram, uz Pisaro darbiem ir parakstu atveidojošs zīmogs. Reginalda Marša (Reginald Marsh), Bellousa (Bellows), Džona Sloana (John Sloan) attēlus parakstīja mākslinieku laulātie vai bērni, Deivisa (Davies) attēlus parakstīja viņa iespiedējs Nankivels (Nankivell). Tādi paraksti ir vieni no iespējamiem variantiem, kā mākslinieku mantinieki var pierādīt, ka novilkumi, kas parādījušies tirgū, vismaz daļēji atspoguļo mākslinieka nolūku, ir veidoti ierobežotajās tirāžās, vai citā veidā nav vienkārši bezvērtīgas reprodukcijas.

NB! Novilkumiem, kas izgatavoti pēc autora nāves, ir mazāka vērtība nekā mākslinieka dzīves laikā tapušajiem novilkumiem, jo autors pats nav piedalījies iespiešanas procesā.

Tirāžas numerācija

Tirāžu numerācijas sistēma garantē iespiedgrafikas autentiskumu un oriģinalitāti mākslas tirgū. Katru novilkumu mākslinieks numurē personīgi. Tradicionāli, bet ne vienmēr, tas tiek darīts apakšējā kreisajā stūrī vai malā: divi cipari, kurus dala šķērssvītra. Apakšējais cipars norāda uz tirāžas kopējo novilkumu skaitu; augšējais cipars parasti norāda secību, kurā mākslinieks ir parakstījis iespiedgrafiku. Lielākoties, tā ir arī secība, kurā tie iespiesti.

Piemērs: Parasti skaitlis 1/25 norāda uz pirmo novilkumu no kopējās darba tirāžas. Dažās grafikas tehnikās, novilkuma kvalitāte pirmajam eksemplāram mēdz būs augstāka nekā tirāžas pēdējam novilkumam, jo klišeja iespiešanas procesā pakāpeniski nolietojas. Piemēram, akvatintas vai sausās adatas tehnikās veidoto darbu tirāžas pirmie novilkumi būs kvalitatīvāki un līdz ar to arī vērtīgāki par pēdējiem. Tomēr atsevišķos gadījumos skaitlis 1/25 var arī nenorādīt, ka tas ir pirmais tirāžas eksemplārs, bet gan to, ka šo eksemplāru mākslinieks parakstījis pirmo. Dažās grafikas tehnikās, piemēram, sietspiedē, novilkumu kvalitāte ir nemainīga visas tirāžas garumā. Turklāt, ja iespiešanas process ir veikts dažādos posmos, novilkumu kārtība var sajaukties procesa gaitā.

NB! Iespiedgrafikas kārtas numurs norāda uz novilkumu secību tirāžas laikā, tomēr atsevišķos gadījumos kārtas numuriem nav izškirošas nozīmes.

Secinājums

Iespiedgrafika tradicionāli netiek izdalīta no kopējā mākslas konteksta. Tomēr visai bieži iespiedgrafikas darbi tiek jaukti ar reprodukcijām, jo īpaši tāpēc, ka tās tiek tiražētas vairumā, pie tam mehāniski, pretēji vienam vienīgam darbam, ko veido pats mākslinieks pašrocīgi. Ir tomēr jāatceras, ka iespiedgrafikas darba vērtība un cena dramatiski atšķiras no reprodukcijām, jo pirmais ir mākslas darbs, savukārt otrais ir vienīgi digitāla vai fotomehāniska kopija. Tādējādi, pārzinot iespiedgrafikas īpatnības, pat nepieredzējušajam pircējam būs iespēja veikt vērtīgu pirkumu.

Ir jāatceras, ka tāpat kā jebkuru mākslas darbu, arī iespiedgrafikas darbs ir jāpērk tad, kad tas patīk. Kā saka, for passion with an investment view – ar kaisli, tomēr neaizmirstot, ka tas ir investīciju objekts.